News
Pavasaris, kabeļošana un Turcija
Šis apskats tapis 2013. un 2015. gadā. Kamēr lielākā daļa ļautiņu stiga sniegā un cieta no E vitamīna trūkuma, daļai no mūsu plašās komandas bija tā laime doties meklēt pazudušo pavasari Turcijā. Nevis vienkārši pagulēt saulītē un labi paēst, bet apmeklēt Turcijas kabeļus. Pasaulē slaveno Hip-Notics un nesen uzcelto Gold cable. Šis Turcijas brauciens bija tieši Lieldienu laikā. Vēl pirms lielā atpūtnieku pluduma sezonas sākuma, kad nav pieejami mūsu tūrfirmu lētie paku piedāvājumi. Šī iemesla pēc bracienus izmaksājā kādus 200Ls vairāk. Toties iegūtais bija masu tūrisma nesezonas brīvība un iespēja vieglākos un neuzbāzīgākos apstākļos izpētīt pārsteigumiem pilno un interesanto Turciju. Dzīvošana bija apartamentos daudzstāvu celtnē, pavisam klusā ciematiņā netālu no Gold kabeļa. Sanāca pamatīga treniņnometne un iesildīšanās Latvijas sezonai. Veikot 8 pilnas dienas nav pa spēkam katram un izsevišķi jau pa ziemu atslābušajai plaukstu ādai. Ieteikums jau Latvijā pirms ceļojuma apgūt izstaipīšanās paņēmienus kas atslābina izsevišķi jau muguru. Tāpat ieteikums pat pašiem rūdītākajaim neaizmirst cimdiņus iemest bagāžā. Visticamāk kādā 4. kabeļošanas dienā jutīsiet uz rokām vajadzību pēc viņiem. Gold kabelis atrodas augstāk kalnos, ļoti romantiskā kalniem ieskautā apkārtnē. Tā ūdenstilpne ir mākslīgi izveidota kabeļa vajadzībām, bet ūdens satek no kalnu strautiem. Aprīlī to galotnēs vēl varēja manīt sniegu. Skaisti. Patiesībā kabeļa stāsts ir tāds – Gold city kūrorta saimniekam apnika braukt 100+km līdz Hip-Notic kabelim un tāpēc uzcēla savu. Vinkārši lielisks saimnieks un attieksme :). Visas konstrukcijas šajā kabelī ir oriģināli darinātas pašā Rixen fabrikā un atvestas no Vācijas. Kabeļa arsenālā ir arī reti sastopamā C veida siena. Vieta pagaidām nav noslogota ar pārmērīgām laužu masām. Iesakām pasteigties, ja interesē izbaudīt visu svaigu un jaunu cilvēkiem nepārbāztā vidē. Ilgi tāda pērle bez pienācīgas uzmanības nepaliks. Hip-Notics kabelis neprasa komentārus – pasaulslaven kabeļošanas Meka. Teju katrā kebeļfilmā ir kadri no šī parka. To arī apstiprina tur satiktā publika un tās augstais braukšanas līmenis. Uz vietas ir 2 lielie kabeļi un pārītis lineārie. Paštaisītas bet kvalitatīvas konstrukcijas. Rēķinieties ar rindu. Turcijas kabeļus iesakam visiem temata interesentiem un paši arī, visticamāk jau daudz kuplākā skaitā, atgriezīsimies pēc VĒL. Just for the record: Agrā aprīļa sākumā gaisa temperatūra bija kā Latvijas vasarā – 20-30 grādi pēc Celsija. Ūdens temperatūra Gold kabelī ap 18-20 grādi, Hip-Notics kādus pāris grādus siltāks. Šajā sezonā līdz jāņem 3mm garo hidru un īsuli. Ķiveres obligātas. Ieteicam īrēt auto, jo Turcijā redzēt ir daudz ko. Vienu dienu jūrā novērojām sērfojamus viļņus. Ūdens dzestsrs bet nopeldēties bija patīkami. Turcija ir piemērota arī kvalitatīvai kaitošanai. Sezonas sākas ap Maiju. Hip-Notics kabelim ir kompleksais piedavājusm ar barošanu un dzīvošanu blakus kabelim. It kā ērti, bet palaidīsi lielu daļu Turcijas skaistuma garām. Ēdiens ielu restorānos un ieskrietuvēs pārsvarā ir ļoti garšīgs. Aprīlī Turcijā ir banānu un citrusaugļu sezona. pēdējie ir īpaši gardi. Apelsīni, mandarīni, greipfrūti, citroni. Medicīna ir pieņemamā līmenī. Aptuvenas kopējās ceļojuma izmaksas 1 pers.: Lidojums ar Turkish Air 250Ls, dzīvošana uz 10 dienām 100Ls, paēst vidusmēra ēstuvē 10Ls, kabelis ar savu inventāru 35 EUR dienā, auto īre ap 300-400 EUR nedēļā. http://www.hip-notics.com/ http://www.goldcablepark.com/en/index.html
Learn more
Close to Latvia – good for kite, surf, wake and skate?
Denmark – perfect destination in relatively close distance for kiteboparding, surfing, wakeboarding, longboarding and great holidays. Kaut ko tuvu mājām, labu kabelim, kaitbordam, sērfam un longbordam? – Tā ir Dānija ! Valsts, kas atrodas salīdzinoši tuvu Latvijai, var aizbraukt ar auto, paņemot līdzi pilnīgi visu inventāru un nav pārbāzta ar citiem līdzīgu izklaižu meklētājiem. Lielākā daļa eiropieši aprobežojas ar Holandes un Vācijas pludmalēm. Apstākļi, izsevišķi augusta beigās, jau kuru gadu pēc kārtas mūs nepieviļ. Kopējās ceļojuma izmaksas ir ļoti zemas. Protams laika apstākļi ir līdzīgi kā Latvijā un nevar salīdzināt ar eksotisku salu pie ekvatora, bet priekš tams mums tak ir labi hidrotērpi, lai bez lidošanas puss pasaulei apkārt varētu baudīt ūdenspriekus arī tuvāk. Dānija patiks tiek kam galvenais nav uzsvars uz siltumu, bet gan novērtēs iespēju noķert Ziemeļjūras stipros vējus un vētras, uzfrīstailot, iespējams, vienā no gludākajiem pleķiem kaitbordam pasaulē, negrūstīties ar citiem līdzīgi domājošiem un uzkabeļot lokālajā Hvide Sande vai Kopenhāgenas kebelī. Arī Vācijas kabeļi ir aizsniedzamā attālumā, tai skaitā slavenie The Bricks un lielākais kabeļcentrs Eiropā – Langenfeldē. Neaizmirstiet, ka kaitot iespēja ir arī Baltijas jūras pusē, kur bieži valda atšķirīgi vēja apstākļi. Pateicoties izliektajai krasta līnijai un daudzajām salām, tur slēpjas apbrīnojamas vilņu un gludūdens pludmales piemērotas kaitbordam un vindsērfingam. Ir tiešām liels iespēju piedāvājums sērfošanai, viļņu ķeršanai ar pūķi vai vindsērfingu, kvalitatīvam frīstailam fletā, tuvumā atrodas daudzi lielie kabeļparki, kā arī iespēja atpūsties mierā un komfortā jaukajās Dāņu atpūtas mājiņās. *Gulēt automašīnā un kempingot stāvvietās gan Holandē, gan Dānija pārsvarā ir aizliegts. Bet mums tā arī neviens to neaizrādīja. *Holandē ir pārāk daudz kaiteru. *Holandē tiešām var ceļot ar laivu pa kanāliem. *Holandē ir smukākā modernā arhitektūra, kādu esam redzējuši. *Holande ir kapitāli pārapdzīvota un uz bāņiem ir korķi. *Dānijā degviela bija lētāka kā Vācijā. Ja pirka vēlu vakaros un brīvdienās, tā sanāca pat Latvijas cenās. *Dānijā ir dāņu kronas. Norēķināties var arī eiro, bet atlikumu izdod kronās. *Apdzīvotības ziņā Dānija augustā ir salīdzinoši tukša. Korķu uz ceļiem nav. *Ēdiens veikalā bija padārgs, bet vienmēr varēja atrast labus akcijas piedāvājumus. *Katrā sevis cienošā piejūras ciematā speciālā vietā varēja nopirkt svaigas zivis un citus mošķus no jūras. *Dānijas jūrā ir milzu krabji, Mēness zivis, medūzas un vaļi. *Dānijā un Holandē nav mežs. *Ja pašiem negribējās gatavot, varēja lēti paēst kebabos. *Augustā ūdens temperatūra ir kapeiciņu siltāka kā Latvijā. *Jūrā ūdens ir sāļāks, fjordos kā Baltijas jūrā. *Ir gan fleti, gan milzu viļņi, gan čops pēc izvēles. Ir pat vieta, kur var sērfot uz prāmja radītajiem viļņiem. *Pilsētā Hvide Sande bezvēja gadījumā ir kabelis. *Sondervigā ir golfs. *Katrā ciematā ir vienotais birojs, kas nodarbojas ar mājiņu īrēšanu. *Der visi vēju virzieni. *Var kaitot praktiski bez ierobežojumiem, izņemot atsevišķos dabas parkos. *Piebrauktuve ar bezmaksas stāvvietu pie jūras ir tiešām ik pa kilometram. *Norre Varupor ir bezmaksas WIFI visā pilsētā. *Dāņi nav agresīvi un mierīgi panes citu cilvēku dīvainos izgājienus. *Augustā noder gan biezā, gan plānā hidra, atkarībā no vēja virziena. *Var kvalitatīvi sērfot. *Visur čum un mudž no vācu vonvāgeniem. *Līdzi jāņem visi kaitu izmēri ieskaitot 5m2 un 14m2. *Makšķere var noderēt. *Kad labi pūš, bieži līst lietus un ir zemi mākoņi. *Kad labi pūš, latvietis var noķert savu lielāko vilni mūžā. *Kad labi pūš no jūras, ir auksts gaiss. *Ir jābūt gatavam piekāpties dabas varenības priekšā. *Dzīvojamā mājiņa augustā uz nedēļu 4 cilvēkiem maksā no 300 eur un uz augšu, atkarībā no prasībām. Jūlijā dārgāk, septembrī lētāk. Mūsu izvēlētā mājiņa 130m2 maksāja 470 eur, ieskaitot ūdeni un elektrību uz 8 dienām. *Viesnīcu un mājiņu rezervēšana internetā *Pamatproduktus, var iepirkt pa ceļam Polijā vai Vācijā, bet noteikti vajag atstāt brīvu vietu dāņu jūras veltēm. *Ceļmalās aplokos var redzēt pelēkas cūkas, kas ir lielākas par dažu labu zirgu. Nezinu, varbūt viņas ari labprāt ēd cilvēkus. *No 3 nedēļām pusotru nodzīvojām busiņā. *Personīgais auto ir viens no pamatnosacījumiem kvalitatīvam ceļojumam. *Grādīgie nemaksā nemaz tik dārgi un ir visos veikalos. *Septembrī un Oktobrī pēc statistikas Dānija ir visvējainākā vieta Eiropā.!!! *Pati labāka ziņa – no kaitošanas viedokļa Dānija ir praktiski neizsmeļama. Ja labi gribētu varētu saskaitīt desmitiem vai pat simtiem tūkstošu kaitošanai piemērotu vietu. Viens skatiens Google earth kartē jau vien dos pietiekamu ainu, lai nojaustu bezizmēra iespējas. Es jau iepriekšējo reizi teicu, ka braukšu vēl un šoreiz saku to pašu. Es braukšu vēl.:) Vasarnīcu rezervēšana internetā https://www.feriepartner.dk/ Laba dāņu kaitlapa ar norādēm uz spotiem http://www.kitesurferen.dk/ Tūrisma info http://www.visitdenmark.com/denmark/tourist-frontpage http://kitemekka.dk/ http://www.kabelpark.dk/ http://www.copenhagencablepark.dk/ http://www.wasserski-damp.de/ http://www.cablewakeboard.com/ Šis apskats tapis 2013 – 2015. gadā.
Learn more
República de Cuba – Kubas republika
Raksts sagatavots no 2011. gada arhīva. Kubā pēdējos gados, sakarā ar varas maiņu, notiek lielas pārmaiņas, tāpēc ne viss, kas šeit aprakstīts var būt aktuālā laika patiesība. Tiesa, daba jau tik ātri nemainās :) Sākums. Kuba ir Latvijas vidusmēra kaiterim diezgan neatklāta vieta – daudzi runā par to, bet bijis ir tikai retais. Tā ir sala, kuru no visām pusēm apskalo okeāns un jūra. Tāpēc, plānojot ceļojumu, bija cerība, ka varēs izvēlēties pludmales atbilstoši dažādiem vēja virzieniem. Un galu galā jābrauc tak, kamēr “režīms” un Kastro ģimene pie ruļļiem turas. Lidojām ar tiešo reisu no Londonas ar Cubana de Aviación. Tajā brīdī tas bija mums zināmais lētākais variants lidojumam uz Havanu. Cena bija ap 400 GBP. Ekzotiskā lidene Ilyushin bija salīdzinoši OK. Katrā ziņā, pustukšā lidmašīna priecēja – katram bija trīs krēslu vieta. Brauciena koncepcija bija pilnīgs “frīraids”. Dzīvojām tikai kubiešu ģimenēs. Nevienu nakti nepavadījām tūristu viesnīcās. Attiecīgi no Latvijas bijām sarunājuši mājvietu tikai pirmajām divām naktīm. Pārējais viss notika režīmā „kā sanāks un kur acis rāda”. Tā bija pareizā izvēle, lai izbaudītu tuvāk kaut daļu patiesās Kubas. Režīms un tā ietekme. Nereāla atgriešanās pagātnē – mikroautobusi Latvija, mopēdi Delta, kā arī radiotehnikas atskaņotāji un pat īsti pionieri. Un tas viss samiksēti ar pagājušā gadsimta vidus milzu jeņķu autiņiem. Cik zinu, nav otras tādas vietas pasaulē, kur vienkopus var redzēt visus šos autobūves milzeņus kopā ar lokālā stilā uzķūnētiem žigulīšiem. Tad vēl tās milzīgās greznās ēkas ar balkoniem kas mēdz sabrukt nevienu nebrīdinot. Ja Latvijā saka „savu lāsteku nedzirdēsi”, tā Kubā mēs teicām par balkonu. Komunistu, spāņu kolonizatoru un amerikāņu mafijas kopā samiksētais mantojums ir kas fantastisks un sastopams tikai te. Nightlife. Par Kubas naktsdzīvi droši vien komentus nevajag – katrs ir dzirdējis kādu nostāstu par to, par Havannu, par čikām un trakiem tusiņiem līdz rītam. Vienkārši pašiem jābrauc un jāmetas visā tajā virpulī iekšā. Amerikāņi. Šajā ziņā ir paveicies – nav amerikāņu, nav problēmu. Viņiem viss šis ir liegts un pagrūti nokļūt Kubā. Toties netrūkst tūristi no Spānijas, Itālijas, Kanādas utt. MasterCard un American Express kredītkartes šeit neciena. Un ari amerikāņu apdrošināšanas kompāniju polises nedarbojas. Vienīgā īpatnējā saikne ar Ameriku ir Guantanamo armijas bāze, kas atrodas Kubas teritorijā. Auto un pārvietošanās štelles. Mūsu lielākā vilšanās bija transporta pieejamība un līdz ar to pārvietošanās iespējas. Izīrēt vai nopirkt auto ir visdārgākā lieta Kubā. Žigulis maksā 4000-6000 CUC. Amerikāņu auto normālā stāvoklī ap 10 000 CUC. (kurss ~1,15 pret EUR). Visā valstī ir tikai viena auto noma. Piedāvā pajaunu ķīniešu auto pa 60-70 EUR dienā. Degviela maksā 1,20 CUC/1 EUR litrā. Vietējiem paredzēto degvielu pa 0,80CUC benzīntankā nopirkt nevar. Toties var dabūt zagtu degvielu. Tas ir ļoti populāri Kubā – zagt un pārdot visu, kas pieder visiem un nevienam. Kubā ir vairāku (laikam 5) veidu numura zīmes, tajā skaitā dzeltenās vietējām privātpersonām un sarkanās tūristiem. Tūristi nedrīkst braukt pie stūres mašīnai, kurai ir dzeltena numura zīme – gan mašīnas īpašniekam, gan tūristam nepatikšanas ir garantētas. Kāre izlaist pašam pie stūres ar kādu veci jeņki vai lielās tēvijas bobiku ir neieteicama vēlme. Bet vismaz var sarunāt ar vietējiem, ka viņi ar saviem amerikāņu auto vadā pa visu salu. Šāds pasākums lielākoties maksā 40 CUC par mašīnu dienā. Kaitošana. Kubas pluss ir tas, ka tā vēl ir pietiekoši neapgūta vieta kaiteriem. Dienā, kad visi gaidīja lielo vēju, pludmalē bijām savākušies tikai seši kaiteri. Kad piebrauca septītais…vietējais – saķēra galvu un ar lielām acīm sāka vaidēt: “mucho gente, mucho gente (daudz cilvēku…)”. Brīvdienā septiņi kaiteri vienā vietā skaitās nereāli daudz. Tamdēļ nav ko cerēt uz ekstrām, kam vajadzīgas, kam nē, kā storage un rescue. Parasti, visur bijām tikai savā 2-3 cilvēku kompānijā. Daļēji šāda situācija ir izveidojusies dēļ tā ka kaitborda inventāru oficiāli Cubā nopirkt nevar. Attiecīgi retie, vietējie kubieši kaito pārsvarā ar dāvinātu stafu. Tad vēl bija daži kaitojošie ārzemnieki, kuri Kubu bija izvēlējušies par savu vecumdienu pavadīšanas vietu. Valdošie vēja virzieni Saka ka pārsvarā termālais ziemelis/ziemeļ rietums. Bet mēdz arī iegriesties parastais no cita virziena. Mums puta katru dienu savā virzienā Dažādus, vairāk vai mazāk apslēptus kaitpleķus var atrast pa visu Kubas piekrasti. Protams jo tālāk no tūristu rajoniem, jo lielākas iespējas izbaudīt dažādus piedzīvojumus. Pašā Havannā, vienīgā mums ierādītā vieta, kur kaitot bija ezers. Diezgan specifisks pasākums – gluži kā HESā uz slīpas betona malas bija jāuzpumpē un jāpaceļ pūķis. Krastā iznākšana arī nesaprotama – vai pļavā, kur pakaļ neviens Tev nepiebrauks un būs gabals ko čāpot, vai slēgtā militārajā zonā. Toties, par tādām neērtībām, tikām aplaimoti ar pilnīgu spoguļgludu ūdens virsmu. Havannai tuvākais okeāna spots ir Playa del Este. Apmēram 20 km no pilsētas. Taxis ap 10-15 vietējie CUC (viena vienība kaut kur pa vidu starp EUR un USD). Vieta līdzīga kā mūsu Jūrmala. Ērta vieta dzīvošanai, jo pa dienu varēja uztusēt pašā Havanā un vakarā turpināt uzdzīvi Kubas “Jūrmalā”. Šajā kilometriem garajā pludmalē var atrast gan flatu, gan lielus viļņus. Vienīgais noteikums – pilnīgi neko nedrīkst atstāt bīčā. Mēs gan šo noteikumu pārkāpām, bet par laimi paveicās un mums neko nenozaga! Pēc tam gan vietējie godīgi pateica, ka mēs esam stulbi, jo aiznestas tiek pat kurpju šņores. Apzagti protams mēs tikām citā reizē, bet nekas traks un bija pat interesanti. Cayo Guillermo. Fantastiska plaša pludmale ar flatu. Atrodas kādus 500 km uz austrumiem no Havannas. ja ir iespēja, iesakām apmeklēt. Šeit var atrast, pie nepieciešamības, arī kādu kaitborda instruktoru. Taču atkal – dzīvošana tikai viesnīcās (ar maziem izņēmumiem). Arī vietējās draudzenes šajā tūrisma pārņemtajā teritorijā var ievest tikai noslēpjot bagāžniekā. Tas darbojas ar garantiju, jo kontrolpostenis auto bagāžniekus nepārbauda ;-) Populārākā kaitošanas vieta Kubā ir tūristu rajonā Varadero. Kaitpleķis atrodas uz gara raga un ir kaitojams pie praktiski visiem vējiem. Ideāla smilšaina pludmale ar kristāldzidru gludu ūdeni. Pat mantas var atstāt bīčā bez uzraudzības. Mūsuprāt, mīnus ka dzīvošana bija tikai viesnīcās. Fakti - Jābrauc, kamēr režīms turas! - Vīzu jānopērk tūrfirmā Latvijā. Ap 35 EUR. - Lidojām ar Cubana de Aviación no London/Gatvick. - Iebraucot var paprasīt apdrošināšanas polisi – tai jābūt no Cubas valdības apstiprināta apdrošinātāju saraksta. - Jāņem līdzi EUR cash. USD nav izdevīgi. Vienā reizē samainīt visu cik plāno iztērēt. Pretējā gadījumā var iesēsties rindā uz naudas maiņu bankā, vai arī ilgi un dikti meklēt bankomātu un cerēt, ka tas darbosies. - MASTER un American Express labāk nemaz nevelc laukā. - Dzīvošana no 35 EUR par dienu viesnīcā. Istaba privātmājā sākot no 15 CUC no galvas + ko pats apēdīsi un izdzersi. - Dzīvošanas/kaitojamās vietas attālumi. - Ir iespēja piemeklēt visdažādākās apmešanās vietas. Par cik mēs nedzīvojām viesnīcā, bet dažādās kubiešu ģimenēs un apmešanās vietas mainījām ik pa vienai divām dienām, tad bez problēmām var atrast māju tieši pludmalē. Pie viena arī atkrīt problēma par stafa sargāšanu. - Pusdienas ap 8-10 Eur, īpaši nemeklējot vietu. - Mums janvārī pūta 7 no 14 ceļojuma dienām. Par labāko mēnesi tiekot uzskatīt aprīlis, kad ir plāns tur atgriezties. - Ieteicamie izmēri 9 un 12 kvm (85 kg dzīvsvaram) - Labākie mēneši vējam no decembra līdz martam. - Ūdensvirsma. Ir gan vilnis, gan flets, gan viss pa vidam. - Ūdens briesmoņi. It kā esot medūzas, bet nevienu neredzējām. Jūras ežus arī nemanījām. - Gaisa /ūdens temperatūra. Ap 27-30 grādi gaiss, 27 ūdens. Dienās, kad pūta tā stiprāk, vietējie jau staigāja cimdos. Tajās dienās būtu noderējis parastais īsulis. - Ja esi nirējs, Kubā Tev būs ko darīt. - Potēties un nekādas šaibas nevajag. Vismaz mums arī ēdot pa visādiem ūķiem nekas neķēra, bet nu protams tas katra paša ziņā. - Pretiedeguma krēmi protams vajadzīgi. - Paķer līdzi Spāņu valodas vārdnīcu. - Ceļojums nav no gluži par velti. Kā jau jebkurā populārā tūrisma vietā, no Tevis cenšas izžmiegt visu pa maksimumu. Vienīgā tiešām lētā lieta ir rums HAVANA CLUB. Ap 3 EUR - Aiz rokas uz ielas neviens nerausta. Justies var brīvi un droši. - Neiztērē visu naudu. Izbraucot 25 CUC “dzeramnauda” jāatstāj Fidelam, kā izbraukšanas nodoklis (ar karti to samaksāt nav iespējams_ un bankomāti bieži nedarbojas vai ir tukši). Ja nesamaksāsi, var nākties palikt, jo viņiem ir POFIG . - Suvenīrus labāk nopirkt pilsētā. Lidostā baigā izvēle nebija. p.s. Zināmais Kubas kolorīts jau runā pats par sevi – vai nu cilvēkam tas ļoti patīk, vai arī kā citi, pēc bilžu noskatīšanās, saka: “tā ir pēdējā vieta kur brauktu”. Mēs brauksim vēl!
Learn more
Āfrikas sirds Kenija un latviešu kikera sapnis
Raksts sagatavots no 2010. gada arhīva. Uz brītiņu izrāvāmies uz Āfriku, lai piepildītu saponi un padzīvotu bezbēdīgo kolonizatoru dzīvīti pastkartītes skata pludmalē. Braucām diezgan lielā pulkā un ar konkrētu mērķi – apgūt jaunus, mājās grūti apgūstamus, plašumus kaitbordā. Ceļojums notika vējainākajā sezonā – janvāra beigās . Kenija ilgāku laiku ir bijusi Anglijas kolonija. Valsts atrodas Indijas okeāna krastā, nedaudz zem ekvatora. Jā, šī ir tā vieta ar daudziem dabas parkiem, kur agrāk onkoļi ar korķa cepurēm tvarstīja ziloņus un visus pārējos Āfrikas savvaļas brīnumus, lai vēlāk saviem draugiem varētu atrādīt iegūtās trofejas pie tējas tasītes kādā no Anglijas pilīm. Internetā atrodamā informācija par šo valsti ir diezgan skopa un pretrunīga. Tomēr liekas ka vajadzētu būt labi, jo ik pa brīdim uzpeld maģiskais “monsoos trade winds” un kārdinoši saldas bildītes ar sasodīti zilu ūdeni un palmām. Pēc pieejamās informācijas, no decembra līdz martam ieskrienas “Kaskasi”, kas pūš ZA virzienā un no jūnija līdz septembrim “Kusi” DA. Pie šī virziena esot iespēja ķert diezgan smuku vilni. Parakņājoties dziļāk, vienuviet atrodu: novembris ir vissliktākais mēnesis un februāris vislabākais, bet citviet: februāris jau minēts kā pilnīga bezvēja periods un maijs esot tas īstais. Pēc šādas putras top skaidrs, ka uzticēties tā īsti nevar nekam. Vairāk būs jāpaļaujas uz intuīciju un savām vājajām pasaules meteoloģijas zināšanām – noriskējām un maucām. No Latvijas izbraucām ar kaiterim līdz šim neierastu bagāžas saturu – kopā ar inventāru, kareivīgu noskaņojumu, pāris pludmales šortiem (neko citu tur tāpat no apģērba nevajag), somās līdzi vieta atradās lādējamam urbim, lētākajam “Depo” rokas zāģim, ruletei un pāris skrūvgriežu galvām. Protams, tas viss nebija nejauši – iepriekš garajos rudens vakaros tika uzfantazēts, internetā izpētīts un prātā uzrasēts pamatīgs kikeris – mākslīgs uzmetiens veikstila triku izpildīšanai. Pēdējās stundas lidmašīnā bija diezgan nemierīgas, jo bez vēja neskaidrības, nedaudz biedēja nojauta, ka nokļūsim kautkādā tūrisma nomāktā Ēģiptes tipa bezdibenī, kur viss nosēts ar ziliem baseiniem un gigantiskiem bezpersoniskiem kūrortiem. Patiesībā, jau braucot ar taksi pa nosēšanās pilsētu Mombasu, pēc pirmajām 5 minūtem tapa skaidrs -šī noteikti nav tūrisma ziņā Ēģiptei līdzīga vieta. Īstas Āfrikas garā noplukušas ieliņas un kolorīti pilsetas iedzīvotāji, pārsvarā melni kā velni un pa retam kāds arābs ar koptāku bārdu, kas liek domāt, ka tomēr būs interesanti. Pie tam, pirms gada Kenijā, pateicoties prezidenta velēšanām, norisinājies pilsoņu karš, līdz ar to, tūrisma avio reisi uz kādu laiku bijuši apstādināti pilnībā un tā īsti līdz galam nav atkopušies. To velāk apliecina arī patukšie kūrorti piekrastē, kas mūs, kaitvientulības meklētājus, protams priecē, jo lielas masas uz ūdens ir mazākais ko vēlamies sastapt. Uzreiz, izlecot laukā no ļopenes, pirmais ko metāmies noskaidrot, bija tuvākais pieejamais būvmateriālu veikals. Vēl neizkrāmējuši mantas, paspējām sarunāt celtniecības lietu palīgu un transportumu, ar kuru doties iepirkt materiālus. Kā par brīnumu, necila izskata sarūsējušu šķūnīšu kompleksā, izdevās atrast vajadzīgās trubas, finieri, kokmateriālu, ļoti sliktas kvalitātes skrūves, kā arī visas pārējās nepieciešamās lietas. Turpat netālu atradām, kur nopirkt 18 palielas eļļas kannas kopā uz 360 litriem. Viesumājas kaitojošie īpašnieki uzņēma mūs ar ovācijām. Lai gan viņu platajā smaidā bija manāma neliela neticības pieskaņa, pat nemaz nenojaušot, ka neko tamlīdzīgu neesam vēl būvējuši. Pietam paši saimnieki reiz bija šo to mēģinājuši uztaisīt, bet jūra ātri esot visu salauzusi. Iztērējām ap 400 eiro par materiāliem. Pašiem sev lāgā neticot, tomēr pāris dienu laikā uzmeistarojām iespaidīga paskata konstrukciju. Tā tika arī attiecīgi mākslinieciski izdekorēta ar zīmējumiem rasta krāsās. Vairāku vietējo ballīšu prāta lidojumu rezultātā, jaunajai konstrukcijai devām nosaukumu Ass Kolds. Arī no viesumājas saimniekiem arvien vairāk varēja dzirdēt sajūsmas izsaucienus, kā nu kurš dauzīšot zilumus un lēkšot pa konstrukciju. Dzīvojām uz robežas starp Diani un Galu pludmalēm, kaiteru viesumājā pie vietējiem baltajiem kenijiešiem (kolonizatoru atvases, kas sevi neuzskata par angļiem jau paaudzēs). Šeit lielākoties bijām vienīgie iemītnieki un dzīvojām labākajā numurā ar skatu uz okeānu, kas ir turpat pie mājas. Mūsu rīcībā bija arī terase ar 60! spilveniem… protams jūtāmies kā karaļi. https://www.facebook.com/Kenyaways/ Pludmale bija gara un tīra ar spoži baltām smiltīm, gandrīz kā Alpu ledājs. Lielajā spožumā bez saulesbrillēm bija praktiski neiespējams atvērt acis. Ūdens zils un dzidrs ar nemainīgu +30 grādu temperatūru visu cauru gadu. Iespaidam iesaku paprovēt nomērīt ar termometru krūzē 30 grādus – tādā jau var mierīgi mērcēt tēju. Tāpēc hidras nav vajadzīgas vispār nekādas ne dienā, ne naktī, ne pēc 1 vai 10 stundu kaitošanas. Viss ko lietojām bija kaudze ar šortiem, kā arī uz katru cilvēku vismaz 2 pudeles pretiedeguma krēma. Drēbes patiesībā nevajadzēja vispār, jo pat krekls bija apgrūtinoša lupata. No 3 līdzi paņemtajiem krekliem, lietojām labi ja vienu vietējā nakstkluba apmeklējuma reizēs. Ar klubiem un bāriem tur arī viss bija kārtībā. Pat trakāko grūstiņu dzīvniekiem nebūs jāpaliek badā Kenijā. Kaitojām pārsvarā savā, citkārt pāris svešu kaiteru kompānijā. Pa retam pie horizonta bija manāmi vēl kādi citi kaiti. Vismaz mums vārds “trafiks” neparādijās uz mēles ne reizi. No okeāna viļņiem pludmale ir aizsargāta ar rifu visas Kenijas piekrastes garumā, radot tādu kā lagūnu. Ūdens apstākļi pie bēguma bija salīdzinoši gludi. Paisumam nākot klāt, virsma palika arvien sakratītāka, bet nevienu brīdi tā nesasniedza tādu pakāpi, lai traucētu atsperties kvalitatīvam popam un triku zemēšanai ātrumā. Pats pludmales platums arī bija atkarīgs no paisuma un bēguma no 0-100 metriem pilnīgi baltas smalkas smiltis, nevis saberzušies gliemeži un korāļi. Apstākļi ir piemēroti gan iesācējiem sļūkāšanai, gan meistariem jaunu triku apgūšanai. Vējš pūš ieslīpi uz krastu un ūdens ir neticami silts. Neredzējām arī nekādus dzelmes briesmoņus, izņemot pāris slaidas zobenzivis, kas peld un lec kā bultas vismaz divreiz ātrāk, kā var pabraukt ar kaitu, kā arī bruņurupučus. Vienīgais acīmredzamais traucēklis bija diezgan daudzās zvejnieku laivas. Vienam anglim pat izdevās aizķerties ar bāru aiz noenkurotas laivas. Kikera būvniecība: Kā jau slapju ūdeni ilgi neredzējušiem latviešiem, ceļot mākoņos sapņu pilis, netika ņemti vērā tādi sīkumi kā spēcīga viļņošanās un paisums/bēgums ar vairāku metru starpību. Diemžēl, nostājoties pludmales krastā un saprotot cik ūdens ir kustīgs un paisums nežēlīgs, uz brīdi sapnis šķita pajucis. Prātā bijām izdomājuši būvēt stāvošu konstrukciju, kas pie vairāku metru ūdens staigāšanas starpības un dažkārt arī viļņiem bija neiespējamā misija. Tomēr, kā jau Staļina kultūras atvases, dabas spēkus tendēti pārvarēt spītīgi Latvieši, pamainījām plānus un pieņēmām lēmumu būvēt daudz sarežģītāku peldošu konstrukciju, kas bija vienīgais risinājums tādos apstākļos. Bijām pa visu pasauli izbļaustījušies par savu plānu, kā arī līdzpaņemtie instrumenti nebija bez svara, lai tā mierīgi atliktu tos malā un priekšroku dotu īstu Kenijiešu garā neiespringt. Šis lēmums dzīvi nepadarīja vieglāku – nevienam nebija bijusi saskarsme ar tamlīdzīgu peldošu konstrukciju, kurai jāiztur ne tikai braucēju demolēšana, bet arī paliels čops ar savu bez apstājas raustīšanu un spēcīgā paisuma ietekme. Paši pat ne visai noticējām savam plānām, bet pie lietas tomēr ķērāmies, cerot viens uz otru un ar domu daudzās neskaidrības atrisināt būvēšanas gaitā. Pašiem par brīnumu Ass Kolds (jaunuzceltās konstrukcijas iesauka), jau ar otro pielabošanas mēģinājumu, izrādījās lieliski peldošs. Konstrukciju, kuru var knapi no vietas izkustināt 6 vīri, stabili virs ūdens turēja 7 x 20 litrīgas kannas ar gaisu. Par nieka naudu vietējie meļņi palīdzēja arī uztaisīt 3 ar betonu piepildītas riepas – enkurus, ar kuriem varēja pie vajadzības noturēt veselu tankkuģi uz vietas. Kopā būvēšanā aizgāja aptuveni piecas dienas, kuras, paldies dievam, ietrāpījās ne visai vējainas, lai netraucētu mūsu darbam. Rezultātā jūrā lepni slejās tiešām izskatīgs, pēc labākajiem paraugiem veidots, kikers, ko nebūtu kauns atrādīt pat “Autofocuss” filmas varoņiem. 4 metri garš / 1,8 metri plats / virs ūdens ap 1,3 metri. Nostiprinājām ar 2 enkuriem. Ar kikera ienešanu ūdenī, pamazām parādījās arī kārtīgs vējš. Ballīte no sauszemes varēja pārvākties uz ūdeni. Turpmāko divu nedēļu laikā katrs varēja slīpēt savām iemaņām atbilstošus trikus – grebus, reiļus, kūleņus, rotācijas, flat 3 (360 grādu rotācija ar bāra pārtveršanu gaisā) utt. Patīkama bija arī tusiņa un kaitošana kopā būšanas sajūta, kas citkārt ir diezgan apstrīdama kaitbordā. Stāvot ūdenī pie ieskriešanās uz kikeri 2-3 cilvēku rindā, varēja ne tikai papļāpāt, bet arī uzmundrināt viens otru, uzkurināt azartu savā starpā un aprunāt iepriekšējos piegājienus. Sajūta bija gluži tāda pati kā čupojoties snovborda parkā. Atpūtas brīžos apmeklējām tuvākās pilsētas kādam šopingam un apskatīt koloniālās arhitektūras pārpalikumus. Mombasā tirdzniecība ir arābu rokās, tāpēc ķemmētas megabārdas tur nav retums. Paši melnādainākie kenijieši šeit, tāpat kā citur, ir tikai ūdens iznēsēji, kalpi un melnā darba darītāji. Kopumā pilsēta ļoti atgādina Marokas Kasablanku, tikai nedaudz mežonīgāka. Ķīniešu ražojuma krūšturi, augļi un smieklīga paskata radioaparāti bieži bija sastopami vienā letē, un tādas bija vismaz 50 apkārtējās, vai pat viss kvartāls. Citi tirgoja tādus sīkumus un pilnīgi nesaprotamas lietas, ka nespēju iedomāties, kam tas varētu interesēt. Protams neiztikt bez sava reketa, savas policijas, kas arī ir rekets, saviem nēģeriem un saviem saimniekiem, padauzām un apsegtajām musulmaņu princesēm. Bez apstājas mums no visām malām kautko piedāvāja pirkt un nobaudīt, vai vismaz apskatīties par velti, kas tiek pasniegts kā nezinkāda laipnība un ekstra. Iesaku, kādu no šiem uzmācīgajiem tipiņiem, izvēlēties kā savu pavadoni vecpilsētas apmeklējumam, protams vēlāk samaksājot viņam par šo pakalpojumu, ko viņi nereti sauc par “bodyguard”. Jārēķinās, ka visam ko gribēsi iegādāties, būs viņa uzcenojums, bet līdz reālajām cēnām mums baltajiem tāpat neaizkaulēties. Patiesībā, turpmāk pie visām letēm saimniekoja tikai viņš -mūsu “bodyguard” un īstais letes pārdevējs tik stāvēja malā, cerībā pēctam dabūt no starpnieka savu pārpalikumu no mūsu naudas. Bet tā vismaz tikām vaļā no pārējiem uzmācīgajiem aizdomīgā paskata tipiņiem, kā ārī varējām fotogrāfēt, filmēt un šo to vairāk uzzināt nekā, ja būtu sturgalvīgi gājuši uz savu galvu, nemitīgi visus atraidot. Iepriekš mums teica ka tūristiem esot droši un neviens mūs neaiztiks. Laikam bijām ieklīduši pārāk dziļi, jo galīgi nebija sajūta, ka pilnībā pārvaldam situāciju, vai arī kāds mūs, vajadzības gadījumā, taisītos pasargāt tajos mežonīgajos betona labirintu džungļos. Nevarēdams mūs sagaidīt atpakaļ, mūsu šoferis bija jau paspējis sastresoties un apzvanīt pusi Kenijas, ieskaitot viesumājas saimniekus. Kopumā diezgan eksotisks pasākums, ja nesatrauc sajūta, ka tiec vāzāts aiz deguna kā govs un čakarēts, cik nu vien spēj viņu meistarība, lai tik izvilinātu naudiņu. Kenija – statistika un fakti • No 3 ceļojumā pavadītajām nedēļām, cilvēkam ar 60 KG svaru, standarta izmēra dēli savam augumam un LF Envy 10m2, vējš pūta katru dienu. Tiešām apskaužams fakts tāpat kā pūķa nosaukums. Standartsvariem ar “parasto” inventāru pūta 2 nedēļas no kurām gandrīz puse uz 9m2. • Noteikti līdz jāņem lielie pūķu izmēri. • Vējš paliek stiprāks ar paisumu. • Vislabākie apstākļi ūdensegumam ir bēguma laikā. • Ūdens gultne gaišajās vietās ir bez asumiem un ežiem. Savukārt bradāt pa tumšo gultni galīgi nebūtu ieteicams dēļ ežiem un koraļļu akmeņiem. • Ūdens virspusē bija sastopamas mazas dzeļošas indīga paskata medūziņas. Nekas traks, palīdz applaucētās vietas apčurāšana. Tirpstošā sajūta pāriet arī pati no sevis pēc stundiņas. • Uz rifa nereti varēja redzēt peldošus A3 lapas izmēra :) un lielākus bruņurupučus. • Dažām zivīm patīk lidot un nereti sanāk piezemēties atsitoties pret kaiteri. • Dragojot pēc dēļa vai peldoties, ja esi apkrāvies ar Āfrikas zeltu kā reperis 50cent, uz spīdumiem var uzbrukt barakudas. • Mērkaķi, lai arī izskatās interesanti un apbrīnas vērti, tomēr ir arī baigie okšķeri, nelietīgi zagļi un visādā ziņā bīstami dzīvnieki ar tendenci nerespektēt baltos cilvēkus. • Bagātīga naktsdzīve un ballītes ar visām iespējām. • Aviobiļetes pirkām paši un dzīvošanu meklējām atsevišķi. Nav lētākais variants, bet vienīgais kā izvairīties kļūt par tūristu dārzeni, varēt aktīvi un kvalitatīvi kaitot un redzēt ar savām acīm kaut ko no dabīgās Kenijas. • Vienā no mūsu īrētajām viesumājām bija liels privātais baseins, kas bija sevišķi iecienīts vakaru ballītēs. • Masaji ir lepnākā Kenijas cilts. Pārējiem no viņiem ir bail. • Atņemot masajam nūju viņš ir uzvarēts, jo nemāk kauties ar rokām. Bet nez vai šo var nākties pielietot praksē, jo viņi ir neuzmācīgi un draudzīgi. • Masajus mēdz atdarināt, lai ar to mēģināntu nopelnit no tūristiem. Uzmanies no tā saucamajiem plastmasas masajiem. Īstos var atšķirt pēc iztrūkstošajiem priekšzobiem un izstieptajiem ausu ļipiņu caurumiem. • Malārijas zāles nelietojām, lai gan zināmu devu satraukuma tas radīja. Izrādās malārija ir ļoti daudzos odos un viņa nonāk ar katru kodumu cilvēka ķermenī. Ja iekož pāris inficēti odi, stresam neesot pamata. Baidīties jāsāk, ja tevi sakož uzreiz vismaz desmit odi. • Malārijas zāles labāk pirkt uz vietas Kenijā. Letāk un būs pareizās. • Dzīvošana: no 30-50 Eur par dienu. • Pusdienas: ap 5-10 Eur, īpaši nemeklējot vietu. • Amerikāņu dolāri arī ir cieņā. • Mango: 10-20 eirocenti pie pludmales, vai līdz pat 50 eirocenti pilsētā par gabalu neatkarīgi no izmēra. • Pretiedeguma krēmi lielos tilpumos ar stiprību 20-50. • Grādīgie veikalos bija kuplā klāstā, ieskaitot pilnu komplektu angļu aliņu un ābolu sidru. • Vismaz februārī savu sērfdēli var netraucētu atstāt aukstumā. Svels nāk citos mēnešos. • Ja esi sieviete un algsti melno puiku mīlestību, Kenija ir īstā vieta tavu vēlmju piepildīšanai. Šķiet, populārs pakalpojums un rezervāciju var veikt jau iepriekš internetā, kaut uz visu ceļojuma laiku. • Haizivis un jūras krokodīlus neredzējam un lielos „killer“ vaļus arī nē, bet pēdējajiem sezona esot kāreiz februārī. • Bez safari arī daivings un makšķerēšana ir pieejami uz katra stūra. • Noteikti jānodrošinās ar pacietību pret uzmācīgiem vietējiem tirgoņiem un “support small bussines for food” māksliniekiem. • Ja pašmērķis nav pieckārt pārmaksāt, kaulēšanās ir obligāta un bez žēlastības. • Krellītes lētāk pirkt atpakaļcelā lidostas “TaxFree”. • Naudu jāmaina uzreiz lidostā pie ielidošanas. • Vīzu kārto uz vietas lidostā par 50 USD, kuriem jābūt sagatavotiem pa rokai jau iepriekš. Cita nauda nederēs un samainīt arī nevarēs. Kenija – jā, mēs noteikti brauktu vēlreiz.
Learn more
Snovkaitošana Hardangervidda plato Norvēģijā
Raksts sagatavots no 2010. gada arhīva. Snovkaitošana Hardangervidda plato Norvēģijā. Pirms 2 gadiem, uz īsu brīdi, paspējam ieskriet pasaules labākajā ziemas kaitošanas vietā Hardangervidda plato Norvēģijā. Protams, iet runa par pūķošanu pa sniegu. Katram noteikti ir nācies pasiekaloties ap snovkaitošanas kulta filmas “Dimensions” smukajiem dabas skatiem un kvalitatīvo kaitošanu. Lieldienu brīvdienas ir lielisks laiks, kad turp doties. Ziema tajā laiķā ir jau sākusi atkāpties un ir pietiekami silts, lai tā nekostu vaigos un pirkstu galos. Līdzi ņēmām gandrīz pilnus 14 metrus personīgās slaidojamās virsmas, sastāvošu no trīs atsevišķiem slaidiem. Vietējie pūķotāji bija diezgan pārsteigti par tik aprīkotiem ciemiņiem. Ceļojuma ilgums bija 3 nedēļas, kuru laikā aktīvi medījam visu, ko var noķert. Hardangerviddas plato ap šoseju, Finse ledājs, uz kura var nokļūt tikai ar vilcienu, vietējie Geilo snovparki un slaidošana pie mūsu pašu mājiņas. Snovkaitošana Hardangervidda plato Norvēģijā – fakti un padomi. • Prāmis Rīga-Stokholma-Rīga ieskaitot auto uz personu izmaksā nedaudz virs 100eur. • Stokholma-Oslo-Geilo ar auto 800km (ap 13 stundas ceļā). • Norvēģijā ir maksas ceļi. • Dzīvošana Geilo kūrorta miestā 8 vietīgās mājiņās uz visu laiku ap 400eur personai. • 50 km līdz Hardangerviddas plato. • 3 km līdz pacēlājam. • nedaudz vairāk kā 100 km līdz leģendārajam Hemsedal snovparkam. • Alus maksā veselu bagātību. • Pārējie grādīgie x2 ar Rīgas cenām. Iespējams iegādāties tikai specializētajos veikalos ar ļoti limitētu darbalaiku. • Ēdienu visu ņemam līdz un gatavojam paši, jo vietējās ēstuvēs ir dārgi. • Auto obligāts. • Noteikti iesaku nerēķināties tikai ar kaitošanu, jo laika apstākļi ir nepielūdzami. • Apmākušajās dienās slēpošanas trases ir baudāmas pilnvērtīgi, jo atrodas starp kokiem un nav ierastā “akluma” kāds ir Alpos pie līdzīgiem apstākļiem. • Kalna pacēlājs ap 30Ls dienā (šo var izmantot arī lai šaubīgajās dienās snovotu un varbūt pie iespējas arī uzkaitotu turpat augšā tuvējā kaitspotā ar visjaukāko ainavu, kuras klātbūtnē izdevās izvilkt pūķus. • Geilo slēpošanas kūrortā ir aptuveni 20 trases. Ne pārāk garas, bet ar patīkamu atmosfēru. • 4 dažādu līmeņu snovparki un 2 rampas. • Salīdzinot ar Alpiem slēpot un snovot gribētāju ir ļoti maz. • Ieteicams paķert arī distancenes atslodzei fizisko krīžu dienās… šis sporta veids šeit ir karalis. • Pūķu izmēri – visi iespējamie no 12m2 un mazāki. • Ieteicams bruņoties arī ar pacietību, jo dažkārt labus kaitošanas apstākļus atrast nav viegli. • Nekāds speciāls kaiteru “reskjū” nav. • Pirms brauc tālu prom no “sauszemes” , vēlams pārliecināties par saviem spēkiem tikt atpakaļ, jo, ja pazūd vējš, var sanākt pamatīgs pārgājiens līdz zodam dziļā sniegā. • Saulainajās dienās tumšas, tumšas saulesbrilles ir obligātas, lai saudzētu acis no spilgtās gaismas. • Frīstailot uz sniega ir grūtāk kā uz ūdens. • Mācīties kaitot uz sniega ir vieglāk kā uz ūdens. • Var forši frīraidot pa neskartām vietām izmantojot pūķi kā pacēlāju. • Plato pastāv iespēja sastapt savvaļas ziemeļbriežu barus. • Ziemā plato ceļš ir slēgts • Labākie kaitošnas mēneši -marta beigas, aprīlis, maija sākums. Šajā laikā ir piemērotākā temperatūra un vairāk vējš, ka arī atvērts vienīgais ceļš (ja vien vējš nepārsniedz 20 mezglus), kas ved cauri ledājam uz fjordu. https://www.visitnorway.no/reisemal/ostlandet/geilo/ https://www.haugastol.no/ http://www.finse.no/ https://en.wikipedia.org/wiki/Hardangervidda http://www.hardangervidda.as/
Learn more
Kaitpanku klīnika Wadi Lahami
Raksts sagatavots no 2010-2012. gada arhīva. Ēģipte kaitbordistu aprindās ir ieguvusi nelāgu slavu – postpadomju telpas proletariāta atvaļinājumus apstrādājošā tūrisma kombināta produkts ar visām no tā izrietošajām sekām, no kurām aplaudēšana pēc lidmašīnas pirmā pieskāriena zemei ir tikai pats sākums. Taču šī noniecinātā kombināta blakusprodukts – ērta nokļūšana ar tiešo reisu – kombinācijā ar labu vēja statistiku Latvijas nesezonas laikā ir padarījušas Ēģipti par saprātīgu izvēli vidusmēra kaitotājam, kurš grib atvaļinājumu ar ģimeni apvienot ar savu vaļasprieku. Taču spriest par Ēģipti pēc Hurgadas lidostas, Elgunas pludmales, Luksoras tempļiem un atvaļinājumā esošā proletariāta pārpildītajiem autobusiem, kas visus šos punktus savieno, būtu ne tikai netaisnīgi, bet arī vienkārši muļķīgi. Daļēji mūkot no tūrisma skartajiem reģioniem, daļēji ķerot stabilu vēju martā, Kaitpanku klīnika no gadu uz gadu norisinās Wadi Lahami nirēju nometnē – tuvāk Sudānai kā Safāgai. Uz kopējā kaitbordistu kāroto galamērķu sasniegšanas ērtuma fona Wadi Lahami tiek pasniegts uz paplātes. Tiešais lidojums no Rīgas ar 52kg pieļaujamo nododamo bagāžu bez papildus samaksas, kam seko piecu stundu pārbrauciens svaigā busiņā un tās pašas dienas vakarā tu ar savu ekipējumu tiec izsēdināts galamērķī – pazemes upes iztekas ielokā uzceltā pilsētiņā, kurai nav žogu, apsardzes un ir tikai dažas slēdzamas durvis. Viesi šeit guļ teltīs ar aizsienamām durvīm, kurās vakaros iededzot gaismu atgādina laternas un tā vien aicina izspēlēt kaimiņiem kādu mulsinošu ēnu teātra etīdi, mazgājas pa dzimumiem sadalītās koplietošanas dušās ar karsto ūdeni, ietur maltītes zarainu paklāju atgādinošas nojumes pavēnī esošajā ēdamzālē, bet to pārstrādes laikā radītos atkritumus noskalo vienā no septiņiem nometnē esošajiem podiem, kas paslēpti aiz nometnē vienīgajām slēdzamajām durvīm. Pavadot šeit trīs nedēļas tu saproti, ka šeit ir tieši viss nepieciešamais, taču nav nekā lieka. Tipiska diena sākās nedaudz pēc sešiem, kad saule izgaismo telts sienas un griestus. Tiem, kam gulēšana krēmīgi spožā telpā nesagādā problēmas dienu sāk nedaudz vēlāk – ap astoņiem – kad tās pašas krēmīgi spožās sienas un griesti sāk nedaudz purināties vējā. Brokastis tiek ieturētas nedaudz sapņaini veroties uz vēja stiprumu un vizienu norādošajiem karogiem, ik pa mirklim paskatoties sviestmaižu pannas virzienā, vai nav atbrīvojusies rinda, lai varētu tur iebakstīt arī savu pārgriezto plāceni, kas pildīts ar vienu vai vairākiem no ik rītu pieejamiem četriem veidiem sieru. Ap desmitiem vēja virziens parasti ir sagriezies pietiekoši gar krastu, lai varētu sākt pumpēt jebko starp 9 un 12 kvadrātmetriem. Ap šo laiku klīnikas dalībnieki atkal satiekās šķūnī ar nepabeigtu bāru, atpūtas telpu, dēļu skapi un inventāra istabu, kurš mūsu uzturēšanās laikā lēnām pārveršas par tipisku staciju, apaugdams ar zviļņiem, krēsliem, ūdenspīpēm, līdz pēdējā dienā tur ierodas arī ledusskapis, no kura nākamajās kīnikās varēs vilkt ārā aprasojušus aliņus. Pārsvarā šeit kaitot var vienos šortos, taču stiprāka vēja dienās, kā arī vēlās pēcpusdienās, ir patīkami uzvilkt neoprēna kreklu vai pat ieslīdēt īsulī. Pusdienas, kas sastāv no otrā un augļiem desertā, tiek pasniegtas ap vieniem, pēc kurām parasti nometnē ir novērojama nenorunāta klusā stunda. Taču pat slinkākie parasti ap trijiem jau ir atpakaļ ūdenī, pieslīpējot priekšpusdienā apgūto, vai tieši otrādi, liekot pamatus nākamās dienas progresam. Pēc saulrieta, kas martā pienāk ap sešiem, ir stunda sāls noskalošanai un dienas spilgtāko ūdens epizožu apspriešanai ēdamzālē, kad īsi pēc septiņiem tiek pasniegta zupa, otrais un deserts. Tieši desmitos tiek slēgta bufete, kurā var par velti dabūt neierobežotu daudzumu limonādes, tējas vai ūdens, kā arī alu, sulu, saldējumu un čipsus par papildus samaksu. Taču lielākajā daļā gadījumu ap desmitiem nometnes viesi jau ir izklīduši pa teltīm, lai nākamajā rītā atkal satiktos pie brokastīm. Sporta nometnes labākajās tradīcijās. Kopumā pirmajā ārpus LV robežām organizētajā kaitborda meistarības celšanas nometnē piedalījās ducis kaitbordistu, kuri visi apguva kaut ko jaunu. Populārākais apgūstamais triks bija sulīgs reilis, rotācijas atāķī uz abām pusēm, kā arī kaitlopi. Pa dienu kaitošanas laikā dotie padomi kombinācijā ar video apskatu, kurš ļāva dalībniekiem pavērot sevi no malas izrādījās diezgan efektīvs veids kā celt meistarību, kā rezultātā LV pludmales šovasar redzēs vairāk triku gāzēju uz tramvaju vadītāju fona. Tāpat, paliekot uzticīgiem kaitpanku manifestam, uzbūvējam Zvērkāpi, kurš, papliķējis pirmās klīnikas dalībnieku pakaļas, nākamās klīnikas dalībniekus palika gaidām aiz šķūņa. Nākamreiz esam izlēmuši kikerim pievienot arī iesācēju tipa slīdiņu, lai Wadi Lahami kļūtu par pirmo kaitborda parku Ēģiptē. Kaitošanai atvēlētais līcis ir pietiekošs, lai, saprātīgi izretojoties, padsmit cilvēku paralēli varētu mācīties ko jaunu. Līča iekšpusē dziļums nekur nepārsniedz vidukli, kā arī otrpus smilšu sēklim, uz kura bēgumā laikā ūdens ir līdz potītēm, uz kājām var nostāties gandrīz simts metru dziļumā. Visa šī zona ir ar gludu ūdeni, kas ļauj rūpīgi izplānot trika sīkumus neraizējoties par atspēriena vietu. Līča izmērs nemainās atkarībā no paisuma un bēguma, kas ļauj savu kaitborda grafiku pakārtot tikai personīgajām iegribām, jo vējainās dienas šeit pūš no desmitiem līdz četriem, bet itin bieži arī līdz brīdim, kad saule patveras aiz neredzamajiem kalniem. Viena no izklaidēm bezvējā, kura gan mums nav īpaši daudz, ir vazāšanās pa tuvējiem kalniem. Piemēram, līdz augstākajai ar neapbruņotu aci redzamajai virsotnei ir apmēram 2 stundu ilgs pārgājiens. Tāpat par 5 eiriem var uz dienu izīrēt pleznas ar brillēm un trubiņu, lai izpētītu peldamā attālumā esošā rifa iemītnieku daudzveidību – bruņurupuči, murēnas, rajas, ķieģeļzivs, “tā, kurai uz astes bantīte” un pat neliela haizivs. Par 35eur ir iespēja nepilnu stundu pilnā šusē traukties Arābijas pussalas virzienā, kur kādā lagūnā dzīvo bariņš delfīnu, ar kuriem kopā var papeldēt un paskatīties kā tie atpūšas un spēlējas. Tiesa gan “klaigāt”, “dirst”, “koķetēt” un “drāzties” ir vārdi, kas precīzāk atainotu pieredzēto. Taču neskatoties uz to daudzi labprāt atgrieztos tieši tajā mirklī, kad rokas stiepiena attālumā ar tevi kopā peld pārdesmit delfīnu bars, sakliedzās savā starpā un vēro tevi. Pēc kā, sapratuši, ka darīšana tomēr nav ar saprātīgu būtni, atkal nododās atpūtai un rotaļām. No klīnikas atmiņā palikušās epizodes saistās ar ieskrējienu, atspērienu, triku un – pārsvarā – kritienu. Sasitumi, viegli mežģījumi, izdzertais sālsūdens un niknums uz sevi par bailību vai tizlumu tikai pavairo prieku, kad beidzot kārotais triks ir piezemēts tā, ka pašam nav kauns izpildīt, bet citiem nav līdzjūtīgi jāsmaida skatoties. Kaitpanku klīnikā kaitbords ir darbs.
Learn more
Surfing in Sri Lanka
Sērfošana + Šrilanka. (Negribi lasīt? – 3 min. video ir beigās.) Protams, katram savs utt. utt ... mūsuprāt tomēr Šrilanku par baigi interesanto vai romantisko galamērķi nenosauksi. Nekā tur nav! …izņemot pavisam dažas, bet ļoti svarīgas lietas – lēta dzīve, pastāvīga viļņu prognoze un +30 grādi ūdens temperatūra. Tieši tāpēc šī Indijas okeāna sala ir viena no pēdējā laika populārākajiem galamērķiem, vieglas dzīves un viļņu meklētājiem. Arī mēs tur bijām aizklīduši. Šeit melns uz balta atskaite par to, kas kā mūsuprāt ir Šrilankā. Cerams, kaut kas no šī noderēs turpmākajiem sirotājiem tajā virzienā. Viss pēc kārtas. Pēc tam, kad esi nopircis avio biļeti, pasūti vīzu netā – https://www.eta.gov.lk/slvisa/visainfo/center.jsp?locale=en_US Tajā pašā dienā vajadzētu būt epastā apstiprinājumam. P.s. https://www.turkishairlines.com/ lido turp ar vienu pārsēšanos tarakānu pilnajā Stambulas lidostā. Tiesa, drīz tur būšot jauna moderna lidosta gatava. Drēbes: nepārcenties ar to līdzņemšanu. Gan dienu, gan nakti pietiek ar vieniem šortiem. Nauda: aptuveni 200 Šrilankas rūpiji ir 1 €. Naudu vislabāk mainīt lidostā uzreiz pēc pasu kontroles un bagāžas. Internets un sakari: Šrilankā, Colombo lidostā uzreiz nopērc SIM karti ar bezlimita internetu. Populārākais operators - Dialog. Transfērs no lidostas uz spotu: 50-60€ / 10000-12000 vietējie rūpiji. Kontaktus OK šoferim atradīsi zemāk esošajā bilžu galerijā. Dzīvošana: to var meklēt https://www.booking.com , vai tur pat uz vietas. Izīrēt istabas un apartamentus piedāvā it visur. Parasti pie mājas ir acīmredzama norāde. Daži rajoni ŠriLankas dienvidos, kur būtu stratēģiski izdevīgi apmesties dzīvot latviešiem izdevīgajā ceļošanas laikā – decembris līdz marts: – Ar mērķi sērfot South Beach Surf Point, skaties Kabalana apkārtni. – Ar mērķi sērfot latviešiem populārajā un iesācējiem draudzīgajā Jungle Beach, skaties Wallivela. Jungle Beach ir lēzens kreisais vilnis, kas lūzt kā Pointbreak. Ja sarodas pārāk daudz spējīgi longbordisti, var būt grūti izcīnīt vietu uz vilņa. Jungle Beach strādā pie visiem ūdens līmeņiem. Spots netur lielu svelu, bet šajā sezonā tas ir retums. Viļņi lūzt pakāpeniski un var noķert salīdzinoši garus braucienus, tomēr ar ātruma uzpumpēšanu ik pa laikam jārēķinās. – Ar mērķi labā dienā ielīst trubā un sērfot stāvākus viļņus, skaties dzīvošanu Madiha. Gultnē ir salīdzinoši drošs gluds rifs. Tas ir sērfojams arī pie maksimāla bēguma. Viļņi nav gari – labākajā gadījumā 3-4 griezieni, bet ar cienījamu stāvumu. Acis platas un izbīlis no "WOOW, kāds skats!” vilņa ķeršanas brīdī garantēts :) Madiha pludmalē netālu viens no otra ir izretinājušies vairāki vilņu lūšanas punkti, kā arī var braukt gan uz labo, gan kreiso pusi praktiski vienā un tajā pašā vietā. Madihā novērojām, ka tur ir mazāk longbordisti. Par ŠriLankas dienvidu viļņu spotiem vēl var parakņāties https://www.surfsouthsrilanka.com/ Ēšana: pašam šoreiz nevajadzēs gatavot. Virtuves apartamentos ir švaki aprīkotas, kā arī ārpus mājas ēst ir ļoti lēti un garšīgi. Bez grūtībām it visur var atrast ēdienu arī dažādām populārajām diētām – vegan, gluten free, vegetarian, pescetarian, alian... Ko ņemt līdz: var tikai naudu, jo viss nepieciešamais ir atrodams uz vietas. Labā ziņa – Šrilankā sērfojoša turista dzīves izmaksas ir lētākas kā ikdiena Latvijā. Sērfa dēļi: lielāku vai mazāku? – lielāku. Decembris – marts ir nelielu, lēzenu un draudzīgu viļņu sezona. Ļoti reti tie ir lielāki par cilvēka augumu. Sliktākajā gadījumā, nomas pieejams ir visur. Izīrēt var diezgan labu inventāru dažādām gaumēm, kā arī par pieņemamu naudu. Sauļošanās krēms: niknais 30-50 un vēlams arī cinks uz vaigiem. Var brīvi dabūt uz vietas. Laika apstākļi: gaisa temperatūra naktī +25 līdz 30, dienā pamatīgi virs +30. Karsti, itseviški pirmajā nedēļā, kamēr ķermenis aklimatizēsies ...un tad ir OK ;) Ko vilkt ūdenī: šorti un likra. Tomēr, ja plāno sērfot katru dienu, ir vērts padomāt par kādu neoprēna vestīti vai augšiņu, kas mazāk noberž vēderu. Ar kreveļainiem vēderiem no pārsērfošanās tur staigā katrs otrais tūrists. Katram gadījumam var arī paķert līdz neoprēna čībiņas. Aktīvi un centīgi ķerot viļņus, būs 100% darīšana ar rifa nobrāzumiem. Vasks: ūdens temperatūra ir ap 30 grādiem. Pats cietākais – Basecoat vai Tropical ir viss, kas vajadzīgs. Transports uz vietas: kreisās puses satiksme kā Anglijā. Mopēdu izīrēt maksā ap 5-10 € / 1000-2000 rūpiji dienā. Noteikti vajag moču tiesības. Tūristiskākajās vietās policija ir mierīga, bet naktīs un nomaļākos nostūros vietējie “menti” ir nadzīgi uz naudas izspiešanu. Lai neuzrautos, der ievērot dažus satiksmes likumus – velc ķiveri un neapdzen pie nepārtrāuktās līnijas. Tomēr drīkst apdzīt, ja tu fiziski nepārbrauc nepārtraukto līniju. Hell Yea! Vēl viens jājamzirdziņš “mentiem” ir apgalvot, ka tava uzrādītā vadītāja apliecība nav International drivers licence, it kā tāda vispār būtu. Kā noskaidrojām vēlāk Latvijā – izrādās ir tāda. CSDD varot to dabūt par extra 50 eirikiem. Interneta aprakstos par ŠriLanku padomdevēji bieži neiesaka ņemt mocīšus, dēļ nedrošās satiksmes. Patiesībā, tā nav īsti taisnība. Pirmajās dienās nevajag trakot, turies tuvāk pie ceļa malas, kā arī nepaļaujies uz mums ierastās pasaules noteikumiem, bet vairāk vadies pēc dabas instinktiem. Priekšroka satikskmes plūsmā ir tam, kurš ir lielāks un smagāks – mocītis > tuktuks > vieglais > busiņš > smagie un autobusi. Tā pat, ja priekšā ir brīva vieta uz ceļa, to drīkst ieņemt. Tavs pienākums ir kontrolēt situāciju sev priekšā un vari rēķināties, ka aizmugurējie dara to pašu, tomēr vaktē autobusus un smagos arī aiz sevis. Tie ir pilnīgi traki. Labi ka dzirdēt tos tuvojamies var jau pa gabalu. Sākumā uz ceļa liekas pilnīgs haoss, bet patiesībā šāda primitīvas hierarhijas satiksme tik apdzīvotos apstākļos pat ir efektīvāka, kā mums pierastā. Esi uzmanīgs un viss būs kārtībā. Protams, var locīt sevi iekšā tuktukos, kas par lētu naudu pieejami it visur. Tiesa, tas jūtami mazinās brīvības garšu un iespēju, kaut ko pašam uz savu roku apskatīties. Mocītis = pārvietošanās brīvība. Tā ir diezgan patīkama nodarbe kā tāda – kaut pabraukāties uz savu galvu un izvēdināt to no visur valdošā karstuma. Un vēl – jārāda pie manevriem pagreizieni, kā arī nekautrējies lietot pie jebkura sava manevra tālās gaismas un kārtīgi uzpīpīnāt. Pamanījām, ka naktī tomēr pīpināt nav tik ļoti topā, tad vairums iztiek ar gaismām vien. Vietējie cilvēki: mierīgi un ļoti lēni. Ja viņiem nav mērķis uz tevi iedzīvoties, tad sastapsi tiešām jaukus un patiesus cilvēkus. Savukārt, ja runa iet par tirdzniecību, servisu un pakalpojumiem par naudu, tad šrilankieši laikam ir pelnījuši vienu no pasaules negodīgāko cilvēku statusu, kādus mums ir nācies sastapt. It visur tev melos acīs skatoties un čakarēs pa pilnu programmu. Vienkārši tā ir ierasts šajā pasaules malā. Godprātība biznesā viņiem ir pēdējā vietā. Suvenīri un šopings: Slavenā Ceilonas tēja ir laba lieta, bet, ja pērc, tad labāk modernā tipa lielveikalos. Jebkurā gadījumā cena būs lielāka, kā tā pati tēja Rīgā Rimi. Otra lieta - lētos iepakojumos nekad nebūs laba tēja. Tēju audzēt nav vienkārši un visu industriju tur savā uzraudzībā lielie pasaules tējas zīmoli ...līdz pat pēdējam ziedam un lapiņai. Vietējie paši patiesībā lieto lētu zemas kvalitātes tēju. Pieejamas ir arī pārspīlēti dārgas top klases tējas – white tips, silver tips, gold tips utt. Suvenīram var jau kādu nopirkt, bet zini, ka cena būs super uzskrūvēta. To pašu tēju internetā var nopirkt līdz pat vairākām reizēm lētāk. Skarbā patiesība par tūrisma naivumu, kā jau visur citur. Ja netici, vienkārši salīdzini cenas internetā ;) Pirms paraksties uz kādu pakalpojumu, vienojies obligāti iepriekš par cenu. Nerēķinies ar solītajiem laikiem un termiņiem – viņi teiks to, ko tu gribi dzirtdēt, nevis to, kas ir reāli. Pirms kaut ko vispār pērc, ņem vērā, ka vietējie izstrādājumi ir ļoti zemas kvalitātes – sūdi! Labāk izbaudi tropiskos augļus, sērfo, bet šopingu atliec citām valstīm. Atceries, mēs tevi brīdinājām! Vide: Šrilanka priekš Āzijas ir salīdzinoši tīra. Par brīnumu uz ielām pat nesmird, kas tiešām ir retums tropiskajās valstīs. Klasisks vietējais rīta skats ir sētnieki un māju saimnieki, kas tīra ielu un paralēli pucē zobus ar zobbirsti. Sērfojot, ūdenī nemanījām nekādu pārmērīgu cilvēces klasisko piesārņojumu. Tas tiešām ir patīkams fakts. Ūdeni no krāna gan labāk nedzer, bet pērc veikalā pudelēs. Pati labākā lieta Šrilankā ir viļņu statistika. LV ziemas sezonā (decembris līdz marts) viļņi tur nav ļoti lieli, bet sērfot var gandrīz katru dienu, bez pārtraukuma, visu šo mēnešu garumā. Citos mēnešos viļņi veļas otrā Šrilankas pusē. Tur jau ir atkal sava dzīve un zināšana, par kuru mums nav nekāda saprašana. Protams, netā var atrast, kas tur notiek. Tajā laikā vilņi esot lielāki, bet whatever – mums jau tad pašiem sava vasara, kuru svinēt :) Ballīte: šis nav karstākais punkts uz zemeslodes galvu reibinošiem tusiņiem, bet kur izlaist tvaiku pāris reizes var vietas atrast bez lielas piepūles. Jauka hipsterīga vieta likās "The Doctor’s House" Madihā. Tehno disenes ir pie lielajām viesnīcām. Smago metālu gan diemžēl nekur nepiedzīvojām. Žēl, jo Filipīnās tas kādreiz bija fantastiskākais piedzīvojums. Beigās atbilde uz jautājumu, vai ir vērts turp dzīties no Latvijas? – Jā, ir! Šrilanka ir OK vieta, ja gribas izbraukt pa salīdzinoši lēto, dzīvot mierā, sērfot katru dienu un pārēsties augļus. Skaistuma un atraktivitātes ziņā gan mēs daudz zvaigznes nedotu šai valstij. To būtu jāuztver vairāk kā ceļojumu ar sevi, nevis apbrīnojamas pasaules izzināšanu un nezināmu brīnumu atklāšanu. Rakstu sagatavoja Dāvis Drande. Uz tikšanos pie nākamā viļņa!
Learn more
Kaitpanku sirojums – Čīle
Sāksim ar teicienu “The never-ending search for a perfect wave”. Tas nav tik skanīgs sauklis, bet tiešām taisnība. Ja tu reiz sādz ganīt viļņus, lielie ūdens plašumi klūst par gluži kā atkarību un perfektā viļņa meklējumi dzen tālāk un dziļāk, no jauna, vēlreiz… Tā ir tieksme, kas nekad nebeigsies, jo vilni iegūt un saglabāt, paturēt sev nav iespējams. Ja tas reiz ir sajusts, to gribas baudīt vēl un vēl. Ar šādu sajūtu jau teju 15 gadus blandamies pa pasauli, medījot un dzenoties pakaļ netveramajam perfektajam vilnim. Šoreiz galamērķis ir ilgi kārotā un lūkotā Čīlē Dienvidamerikas tālākajā pusē aiz Andu kalniem. Ir populārie viļņi, par kuriem zina visi. Ir pieejamie viļņi, kas ērti tūrismam. Ir piemājas viļņi, kuriem nav pat jābūt perfektiem – labāk tādi, nekā vispār nekādi. Un tad ir viļņi, par kuriem zina vien daži. Vai pat neviens. Ja sirdī esi īstens viļņu gans un ūdenssporta piedzīvojumu meklētājs, šie viļņi ir pats saldumiņš. Jau teju 10 gadus uzmanības lokā turējām Čīli, kā vienu no vietām, kur noteikti vajadzētu aizbraukt labu viļņu meklējumos un to ganīšanai ar kaitošanas pūķi, kā arī ar sērfa dēli vien. Čīle ir liela un atpazīstama valsts, tomēr vairums cilvēku par to zina... gandrīz neko. Tik cik Rīgas grādīgo dziru autletos esot pa lēto un labs un vīns no turienes, kā arī Rīgas lielveikalos manītas uzlīmītes uz avokado “ Product of Chile ”. Tas ar viss. Ar interneta palīdzību pasaulē noslēpumu paliek arvien mazāk, bet paprovē kaut ko lietderīgu atrast par Čīli saistībā ar sērfošanu un kaitošanu. Informācijas ir ļoti maz, pamatā spāņu valodā un tik par dažām populārākajām vietām. Tomēr valsts Klusā okeāna piekraste ir 6435 kilometrus gara un krasta līnija vēl x 1,3 – kārdinoši, vai ne? It sevišķi, ja patīk ceļot ārpus vadošajām tūrisma straumēm un pasaules vilņu karti uztver pēc principa – tas kas atrodams internetā, ir jau praktiski nokavēts. Tad nu decembra sākumā lecām lidmašīnā un beidzot devāmies trīs mēnešus garā viļņu ganīšanas sirojumā uz sen kāroto brīnumzemi, kas tiešām kā pasakā atrodas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem. Ceļā devāmies 3 pieaugušie, 2 bērni. Līdzi mums bija sērfa dēļi un stipro vēju kaitsērfinga inventārs braukšanai viļņos. P.s. Nejauc, kaitsērfingu ar kaitbordu – tie ir divi dažādi virzieni, kā lietot pūķi uz ūdens. Šāda veida ceļojumus ieroču brāļu lokā saucam par sirojumiem , jo nebraucam jau uz populārajām vietām atpūsties. Vienmēr esam kustībā, medījot jaunus, neapgūtus viļņus – apstākļus sērfošanai un kaitošanai, kas bieži saistās arī ar riskēšanu. Velkam ar pirkstu pa karti, modelējam vilņu, vēja un piekrastes savstarpējās situācijas un meklējam perfektos apstākļus. Kāds teiks: dullie. Mēs atvildēsim – atklājēji un ziņkārīgie. Protams, pastāv risks, ja vēlies būt pirmais. To apzinamies – un neesam bezprātīgi satrakojušies iesācēji. Nezināmais vienmēr mūs ir vilinājis, un gadiem krātā pieredze ļauj pašiem izvērtēt situācijas. Mūsu Čīles sirojumam cietā plāna nebija. Vienīgais, kas vienmēr ir bijis akmenī kalts – noķert maksimāli daudz viļņu. Iepriekš uzlasījām visu skopo materiālu, ko atradām internetā, kā arī norezervējām auto un vasarnīcas tipa mājeli pirmajai nedēļai …tīri, lai iedzīvotos un aklimatizētos. Nedaudz informācijas ieguvām arī no kāda agrāk iepazīta šveiciešu sērfera, kurš bija kādu laiku padzīvojies pa Čīli. Viss pārējais tika atstāts pašritei. Pirmo nedēļu dzīvojām piekrastes rajonā, kas vistuvāk galvaspilsētai Santjago. Auras un dabas ziņā līdzīga vieta kādam Grieķijas kūrortam – pārpildīts ar atpūtniekiem, balti daudzstāvu hoteļi kliņšu pakājēs, privātās pludmales un pa starpu parastā iedzīve, kas arī barojas no tūrisma. Salīdzinoši viegli tikām galā ar aklimatizāciju un iepazīšanos ar valsti – kas kā. Cilvēki laipni un atsaucīgi, bet angliski gan neviens nerunāja. Labi ka viens no mūsu komandas biedriem bija iepriekš mācījies spāņu valodu. Šīs zināšanas lieti noderēja visā mūsu brauciena laikā tiešām katru dienu. Dabujām arī citu auto – 4x4 Toyota Hilux pikapu un ātri nospraudām mērķi braukt tālāk, laimi meklēt ziemeļu virzienā. Ideja bija sasniegt pasaulē sausāko Atakamas tuksnesi , kuram decembrī vajadzētu būt pašā ziedonī. Pēc vietējo sastapto sērferu vārdiem, tas esot neatkārtojami skaists un noteikti jāredz. Vispār – vairākums galamērķus izvēlējāmies tieši klausoties vietējos sērferos, kopā ūdenī gaidot vilņus un aprunājoties. Uz ziemeļiem no Santjago braucām mēnesi, pa ceļam pavadot laiku dažādās sērfojamās vietās. Kārotais Atakamas tuksnesis ir tiešām sasodīti skaists, it sevišķi tādiem tipiņiem kā mēs, kas nav raduši pie tik kailas dabas. Ziedošās rozā puķītes, kas pārtiek no mitruma gaisā, nevis augsnē, stiepjas pa paugurainu vidi līdz pat horizontam, bez nekādas lielakās dzīvības pazīmes. Sasodīti skaisti …bet uz īsu brīdi. Tā tomēr ir dzīvībai grūti izturama vide un cik tad ilgi jūsmosi par vienām un tām pašām puķītēm? Ja vien tuksneša cilvēki zinātu, cik skaistas un leknas ir Latvijas pļavas jūnijā! Pietika ar pāris dienām skaistā tuksneša skarbuma , lai saprastu, ka jāgriežas atpakaļ un jātinas atpakaļ uz dienvidiem. Arī okeānā – jo tuvāk tuksnesim, jo stāvāki, lielāku prasmi pieprasoši un grūtāk noķerami viļlņi, vairāk akmeņu ūdenī, sērfojamās vietas tālak viena no otras un gultne pilna ar jūras ežiem. Iemaļoties vilnī un nonākot līdz pašai gultnei, vienam no mūsu biedriem izdevās sadurt dibenu uz asajiem ežiem. Vēja arī šajā apvidū gandrīz nav. Sērfošanai tas, protams, ir labi, bet esam atbraukuši arī kaitot – pirmais mēnesis jau nosirots, bet īsti vēl nebijām izvilkuši ne reizi pūķus. Visindīgākā pilsēta pasaulē Skaistākā līdz šim redzētā pludamle Čīlē, kuru nejauši atklājām, braucot gar piekrasti, atradās blakus romantiskai, bet nedaudz mistiskai pilsētai Chanaral (Chañaral) ar daudzām pamestām mājām un veclaicīgu bāku, kā no stilīgām šausmu filmām. Pilnam komplektam trūka tik riņķojoši kraukļi. Pilsētā piestājām ar domu apmesties uz kādu laiku, jo patika tas, ko redzam. Bijām pārsteigti par tīro pludmali, kurā nebija cilvēku, un netipiski gaišām smiltīm. Citur Čīlē tās ir pelēkas vulkānisko piejaukumu dēļ. Krastā vēlās skaisti, sērfošanai piemēroti viļņi, kurus, mums par izbrīnu, neviens nemedīja. Arī dzīvošanas cenas te bija lētākas. Ievācoties ceļmalā atrastajā hotelī pie pašas zeltainās pludmales, parunājāmies ar saimnieku. Viņš bija priecīgs par viesiem no retas zemes. Ieminējāmies, ka pludmale, šķiet, ļoti piemērota, lai bērni mācītos sērfot. Mums par pārsteigumu, saimnieks ieteica uz pludmali neiet – neesot tīra. Vēlāk naktī, meklējot internetā ko noderīgu, netīšām uzdūrāmies patiesi šokējošam faktam – izrādās šī pilsēta agrāk bija kalnrūpniecības loģistikas centrs. Osta pamatā strādāja tikai, lai tajā uz kuģiem krautu kalnu raktuvēs iegūto kaparu. 80. gadu vidū Chanaral bija atzīta par piesārņotāko pilsētu visā pasaulē! Kopš tā brīža šeit sākās krīze – cilvēki saprata savu slimību cēloni un laidās lapās, kur nu kurais. Izrādās, arī baltās smiltis pludmalē blakus esošā upe sanesusi no kalniem, kur tās izmanto metālu iegūšanas procesā. Pilna smago metālu piesārņojuma buķete – viss, ko vien vēlies no Mendeļejeva tabulas! Tad ar pamanījām – vietās, kur straujā upe bija pagrauzusi krastus, smiltis bija zaļā krāsā. Te tev nu bija romantiskā brīnumzeme Čīle ar savu neskarto dabu! Šis ceļojumā bija tāds kā krīzes brīdis, kad mūsu sirotāju bravūrība bija iedragāta un zaudējusi motivāciju alkatīgi mesties tālāk nezināmajā. Dažas dienas apskatījām savdabīgo apkārtni un laidām atpakaļ uz Santjāgo ar domu meklēt laimi Čīles zaļajā dienvidu pusē. Diezgan ātri sapratām, ka tas bija pareizais lēmums. Mežs un zaļi dabasskati latvietim ir pieņemamāki un vieglāk saprotami pat par dabas brīnumu – ziedošu pasaulē sausāko tuksnesi. Pasakaina dzīve Mūsu deguni, iespējams, nav spējīgi salīdzināt sausa tuksneša dzēlīgo skaistumu ar slapja priežu meža smaržu, kuru jūti pat okeānā sēžot uz sērfa dēļa un gaidot viļņus. Kopš nobraucām lejā, sākās tiešām pasakaina dzīve un mūsu sākotnējā vēlme izzināt Čīli atkal bija pilnās burās. Iedomājies simtiem metru garas gludu vilņu līnijas, kas nav pārbāztas ar sev līdzīgiem viļņu medniekiem. Vieta, kur mājo smaidīgi un draudzīgi cilvēki gan uz ūdens, gan sauszemes. Vieta, kur viens otru vienmēr pasveicina un aprunājas. Vieta, kur zaļo pļavas, aug meži, tālumā redzami dzīvi Andu vulkāni, un daba elpo pilnu krūti no dienas uz dienu. Vērts pieminēt, ka ne tikai dienvidos, bet visā pārējā Čīlē, cilvēki ir iecienījuši brīvdienās braukt pie dabas. Gandrīz visur drīkst un ir drošu sliet teltis, gulēt maisos zem klajas debess un kurināt ugunskurus. Dažnedažādākie kemperi, kokos iebūvētās mājas un vasarnīcas ir ļoti izplatīta parādība Čīlē. Brīvdienās braukt ārā no pilsētas šeit ir pat populārāk nekā Latvijā. Roņi sirdī ir sērferi Klusais okēans un debess Čīlē bija pilna skaistas dzīvības. Nododoties saviem ūdens priekiem, jārēķinās ar citas dzīvības klātbūtni ūdenī un gaisā. Putni latviešiem ir vieglāk saprotama dzīvības forma, bet ūdenī bija grūti pierast pie intensīvas dzīvības klātbūtnes, taču tas nav nekas neiespējams, ja mīli dabu. Ūdenī gandrīz vienmēr blakus sērferiem ir vairāk nekā 300 kilogramus smagi roņi, delfīni, jūras ūdri, tālumā peldas vaļi, kas saulrietā pūš gaisā miglas mākoņus. Ar delfīniem mums dzīvē jau ir bijusi vairākkārtēja saskarsme gan tuvumā, gan tālumā un aptuveni ir skaidrība pa viņu uzvedību, bet ķert vilni kopā ar milzu roņu mātītēm, kurām ir tikpat interesanti redzēt tevi, kā tev viņu, bija sensacionālas un neaprakstāmas sajūtas. Izrādās, roņi sirdī arī ir sērferi – tie gluži kā cilvēki, uzsēdās uz viļņa plūsmas un vēl pamanijās pat izlekt no stāvās ūdens sienas, mest gaisā salto un citādi spēlēties ar šo dabas fenomenu. Komunikablas būtnes, kam patika arī piezagties no muguras un pat pieskārties zemūdens sērferiem, kas gaida vilni. No mums tas sākumā prasīja savu drosmes devu un saņemšanos, līdz sapratām, ka viņi ir draudzīgi. Sākām pat ar svilpošanu viņus piesaukt, lai nofotogrāfētu un patiesi priecāties par šiem cilvēka un jūras dzīvnieka piedzīvotajiem kontaktiem. Jāuzmānās ir tik no 600 – 800 kilogramus smagajiem tēviņiem to riesta laikā. Tiesa, sērfojot tos nemanījām, tik pilsētas ostās un snaduļojot kaut kur nomalēs uz klintīm. 10 reizes Braucot uz Čīli, viens no uzstādījiem bija viļņu ganīšana ar pūķi . Turklāt savās ekspektācijās uzstādījām augstu vilņu un vēja kvalitātes latiņu. Bijām iepriekš citu zemju izlutināti un ar augstām prasībām par to, kā ir jābūt, lai būtu labs kaitsērfings. Tomēr visā trīs mēnešu garajā sirojumā nemaz tik daudzas reizes nepakaitojām, tomēr kopumā noķērām kādas 10 tiešām izcilas kaitsērfinga reizes. Biežāk izvēlējāmies sērfošanu no valdošā vēja piesegtās pludmalēs. Pieminēšanas vērts fakts – Čīlē ir kaitošanas vieta, kur piemērots vējš pūš 365 dienas gadā, piemēram, Elqui vīnogu audzēšanas ielejas uzpludinātajā ūdenstilpnē. Vilņu tur nav, vairāk tādi ezera apstākļi, līdzīgi kā itālijā, gardas ezerā, ja ir būts. Kaitotāju interesei, gribētos arī izcelt pilsēteli ar nosaukumu Matanzas un vējotu viļņu pludmali ar nosaukumu Roca Quadrata. Kaitojot tajā vietā, dzīvojām netālu mazākā pilsētā ar nosaukumu Navidad. Tulkojumā tas nozīmē Ziemassvētki, un tik tiešām – neieplānoti iekrita, ka tur sagaidījām ziemas saulgriežus. Bilance Ceļojuma laikā ar auto trīs mēnešos nobraucām ap 16 tūkstošiem kilometru, 1500 kilometru garā taisnē gar piekrasti no Chanaral pilsētas ziemeļos līdz Valdivia pilsētai ziemeļos, kas, velkot globusā paralēles, ir zemāk nekā Austrālija un atrodas 14 000 kilometrus no Latvijas. Ceļojuma laikā dzīvojām 9 dažādās vietās. Pateicoties īrētajam, labi palietotam, bet vēl dzīvotspējīgam Toyota pikapam ar labām riepām, bijām pat tādās nevietās, kur reti kad iemaldās kāds svešzemnieks. 4x4 un pazeminātie ātrumi tika lietoti regulāri. Pēc Čīles vienkāršības un neskartības gūtajiem iespaidiem, loģisks lēmums būtu kādu reizi dzīvē izmēģināt sirošanas laimi Peru. Arī pašiem čīliešiem, kuri finansiāli ir bagātāki par peruāņiem, šī ir kultūras un attīstības līmenī pārāka vieta. Čīlē ir skaista neskarta daba, bet pasaules vēsture un kultūra mājo Peru. Vai atradām perfekto vilni? Bijām diezgan tuvu tam. Viļņu kvalitāte tiešām bija viena no labākājām visā mūsu daudzgadīgajā pieredzē. Tas arī bija galvenais, pēc kā uz turieni braucām. Vai brauktu vēl kādreiz – jā, noteikti un tikai uz dienvidiem. Čīles lepnums – Huasos Huasos tulkojumā nozīmē ko līdzīgu kovbojam un labam jātniekam. Laukos, it sevišķi dienvidu daļā ar zirgiem jāj vēl joprojām, un to dara nevis nabadzības dēļ, bet drīzāk sentēvu vārdā un sava lepnuma dēļ. Katram fermerim ir Huasos tērps un kārtīgs jājamzirgs. Pavisam nejauši nokļuvām šādu jātnieku ikgadējā festivālā, kas kaut kādā ziņā bija līdzīgs zvejnieku svētkiem Latvijā. Šis bija brīdis, kurā tā pa īstam iemīlējām vienkāršo čīlieti un sajutām viņu tautisko tradīciju spēku un skaistumu. Daži fakti par Čīli • Tā ir dienvidu puslodes valsts, un Ziemassvētkos te ir garākā diena gadā. Čīle ir gara desa, iespiesta starp Andu kalniem un Kluso okeānu, kas stiepjas no zemākā Dienvidamerikas punkta līdz pat Peru. No mūsdienīgajām civilizācijām un lielvaru kultūrām šo valsti ilgi sargāja Atakamas tuksnesis un Andu kalnu grēda. • Seno civilzāciju un kultūras baudītājiem Čīle būs neinteresanta – cilvēki tā pa īstam šo pasaules teritoriju apdzīvot sāka pavisam nesen. Vienīgais izņēmums ir Lieldienu salas, kas arī ir Čīles sastāvdaļa. • Dabasbērniem Čīle ir īsta pērle – tā te ir salīdzinoši neskarta. Apdzīvotība 18 miljoni uz 760 000 km2. Tas ir aptuveni 24 cilvēki uz km2. Piemēram, Latvijā uz vienu kvadrātmetru dzīvo 29 cilvēki. Astoņi miljoni čīliešu dzīvo galvaspilsētā Santjago. • Cilvēki Čīlē ir ļoti pārtikuši un lepni, bet draudzīgi un priecīgi palīdzēt. Ārzemju ceļotājus un tūristus gandrīz nemana. Lielākajiem pasaules ceļotājiem – vāciešiem, angļiem, frančiem un austrāļiem Čīle nav īsti izdevīgā pozīcijā, tāpēc tūrisma industrija pamatā balstās uz pašiem čīliešiem un argentīniešiem. Lietas, ko der zināt: • Angļu valodu Čīlē nemāk gandrīz neviens. Mums saprotamā angļu valodā runāja vien sērferi un daži studenti. Spāņu valodas ievadlīmenis ļoti noder ikdienišķai komunikācijai, tiesa vietējie smejot saka, ka viņi nerunā spāniski bet čīliski. Ir diealektiskas atšķirības pa gadu simtiem izveidojušās. • 4x4 automobīlis ir must have , un labāk to īrēt pilsētas nomās, nevis lidostā. Ielās aptuveni 70% mašīnu ir pikapi. Vieglie auto te nav cieņā un tos gandrīz nemanījām vispār. • Internets bija labs, tāpēc ceļotājiem, kas strādā attālināti, sasniegt digitāli civilizāciju nebūs liela problēma. • Ūdens temperatūra Čīles piekrastē svārstās ap 10-15 grādiem plusā visu cauru gadu, Jā – Čīlē ir siltāk nekā Latvijā, tur aug vīnogas, avokado un mango, tomēr ūdessporta cienītāji par silto zemi to nevar nosaukt. 4-5mm hidrotērpi un biezie zābaciņi ir ikdiena visu cauru gadu. Klusais okeāns šajā pasaules nomalē ir auksts. Andu kalnos augstākajās vietās sniegs arī saglabājas visu gadu. Ielejās, starp okeānu un kalniem audzē saldās vīnogas un citus siltumu un sauli mīlošus dabas labumus. Ieleju mikroklimatos ir silti, bet piekrastē pat vasarā bez papildu jakas labāk neiet no mājas. Naktīs temperatūra regulāri bija zem +10 grādiem, lai arī bija jau Čīles vasaras sākums. • Nopirkt kaut ko uz ielas vai restorānā, kas nav elļā vārīts, ir gandrīz neiespējamā misija. Ēst restorānos ir dārgi un negaršīgi. Veikalos pirkt pārtiku arī nav lēti. Gaidod vilni un sarunājoties ar vietējiem sērferiem, vairāk kārt dzirdam atvainošanos par zemo ēdināšanas kultūru. Vislabāk pārtiku pirkt pie mazākumtirgoņiem un pašiem zemniekiem. Šī iemesla pēc, pārsvarā gatavojām mājās – vasarnīcās ( cabañas ), kuras īrējām savai dzīvošanai. • Drošības ziņā par Čīli radās pozitīvs iespaids. Radās pārliecība, ka laukos var gulēt arī ceļamalā teltī un neviens tevi neaiztiks. Galvaspilsētā – Santjago, protams, kā jau visas lielpilsētās, ir jāuzmanās. Bilde ar lielpilsētu Un visbeidzot: Dolāri vai Eiro? – zaļie Bankas karte vai kešs? – kešs Ziemas jaka vai bordšorti? – abi divi Lietuss jaka vai saulenes? – saulenes (bijām 12.-03. mēnesis) Ar draugiem vai vienatnē? – ar draugiem Personīgās lietas atstāt pludmalē redzamas vai aprakt smiltīs? – cilvēki ir zolīdi Andelmaņi uzmācīgi vai vienaldzīgi? – pieklājīgi Kaulēties vai saglabāt vēsumu – netērē enerģiju un saglabā lepnumu Potēties vai pofig? – pietaupi veselību Haizivis vai delfīni? – abi draudzīgi Sērfošana vai kaitošna? – abi kopā vai sērfošana Dārgi vai pa lēto? – paciešami, bet pēc ceļojuma, kādu laiku vajadzēs, lai finansiāli atkoptos Kādu dienu, cerams, turpināsim Čīles stāstu tālāk. Rakstu sagatavoja Dāvis Drande.
Learn more