News
República de Cuba – Kubas republika
Raksts sagatavots no 2011. gada arhīva. Kubā pēdējos gados, sakarā ar varas maiņu, notiek lielas pārmaiņas, tāpēc ne viss, kas šeit aprakstīts var būt aktuālā laika patiesība. Tiesa, daba jau tik ātri nemainās :) Sākums. Kuba ir Latvijas vidusmēra kaiterim diezgan neatklāta vieta – daudzi runā par to, bet bijis ir tikai retais. Tā ir sala, kuru no visām pusēm apskalo okeāns un jūra. Tāpēc, plānojot ceļojumu, bija cerība, ka varēs izvēlēties pludmales atbilstoši dažādiem vēja virzieniem. Un galu galā jābrauc tak, kamēr “režīms” un Kastro ģimene pie ruļļiem turas. Lidojām ar tiešo reisu no Londonas ar Cubana de Aviación. Tajā brīdī tas bija mums zināmais lētākais variants lidojumam uz Havanu. Cena bija ap 400 GBP. Ekzotiskā lidene Ilyushin bija salīdzinoši OK. Katrā ziņā, pustukšā lidmašīna priecēja – katram bija trīs krēslu vieta. Brauciena koncepcija bija pilnīgs “frīraids”. Dzīvojām tikai kubiešu ģimenēs. Nevienu nakti nepavadījām tūristu viesnīcās. Attiecīgi no Latvijas bijām sarunājuši mājvietu tikai pirmajām divām naktīm. Pārējais viss notika režīmā „kā sanāks un kur acis rāda”. Tā bija pareizā izvēle, lai izbaudītu tuvāk kaut daļu patiesās Kubas. Režīms un tā ietekme. Nereāla atgriešanās pagātnē – mikroautobusi Latvija, mopēdi Delta, kā arī radiotehnikas atskaņotāji un pat īsti pionieri. Un tas viss samiksēti ar pagājušā gadsimta vidus milzu jeņķu autiņiem. Cik zinu, nav otras tādas vietas pasaulē, kur vienkopus var redzēt visus šos autobūves milzeņus kopā ar lokālā stilā uzķūnētiem žigulīšiem. Tad vēl tās milzīgās greznās ēkas ar balkoniem kas mēdz sabrukt nevienu nebrīdinot. Ja Latvijā saka „savu lāsteku nedzirdēsi”, tā Kubā mēs teicām par balkonu. Komunistu, spāņu kolonizatoru un amerikāņu mafijas kopā samiksētais mantojums ir kas fantastisks un sastopams tikai te. Nightlife. Par Kubas naktsdzīvi droši vien komentus nevajag – katrs ir dzirdējis kādu nostāstu par to, par Havannu, par čikām un trakiem tusiņiem līdz rītam. Vienkārši pašiem jābrauc un jāmetas visā tajā virpulī iekšā. Amerikāņi. Šajā ziņā ir paveicies – nav amerikāņu, nav problēmu. Viņiem viss šis ir liegts un pagrūti nokļūt Kubā. Toties netrūkst tūristi no Spānijas, Itālijas, Kanādas utt. MasterCard un American Express kredītkartes šeit neciena. Un ari amerikāņu apdrošināšanas kompāniju polises nedarbojas. Vienīgā īpatnējā saikne ar Ameriku ir Guantanamo armijas bāze, kas atrodas Kubas teritorijā. Auto un pārvietošanās štelles. Mūsu lielākā vilšanās bija transporta pieejamība un līdz ar to pārvietošanās iespējas. Izīrēt vai nopirkt auto ir visdārgākā lieta Kubā. Žigulis maksā 4000-6000 CUC. Amerikāņu auto normālā stāvoklī ap 10 000 CUC. (kurss ~1,15 pret EUR). Visā valstī ir tikai viena auto noma. Piedāvā pajaunu ķīniešu auto pa 60-70 EUR dienā. Degviela maksā 1,20 CUC/1 EUR litrā. Vietējiem paredzēto degvielu pa 0,80CUC benzīntankā nopirkt nevar. Toties var dabūt zagtu degvielu. Tas ir ļoti populāri Kubā – zagt un pārdot visu, kas pieder visiem un nevienam. Kubā ir vairāku (laikam 5) veidu numura zīmes, tajā skaitā dzeltenās vietējām privātpersonām un sarkanās tūristiem. Tūristi nedrīkst braukt pie stūres mašīnai, kurai ir dzeltena numura zīme – gan mašīnas īpašniekam, gan tūristam nepatikšanas ir garantētas. Kāre izlaist pašam pie stūres ar kādu veci jeņki vai lielās tēvijas bobiku ir neieteicama vēlme. Bet vismaz var sarunāt ar vietējiem, ka viņi ar saviem amerikāņu auto vadā pa visu salu. Šāds pasākums lielākoties maksā 40 CUC par mašīnu dienā. Kaitošana. Kubas pluss ir tas, ka tā vēl ir pietiekoši neapgūta vieta kaiteriem. Dienā, kad visi gaidīja lielo vēju, pludmalē bijām savākušies tikai seši kaiteri. Kad piebrauca septītais…vietējais – saķēra galvu un ar lielām acīm sāka vaidēt: “mucho gente, mucho gente (daudz cilvēku…)”. Brīvdienā septiņi kaiteri vienā vietā skaitās nereāli daudz. Tamdēļ nav ko cerēt uz ekstrām, kam vajadzīgas, kam nē, kā storage un rescue. Parasti, visur bijām tikai savā 2-3 cilvēku kompānijā. Daļēji šāda situācija ir izveidojusies dēļ tā ka kaitborda inventāru oficiāli Cubā nopirkt nevar. Attiecīgi retie, vietējie kubieši kaito pārsvarā ar dāvinātu stafu. Tad vēl bija daži kaitojošie ārzemnieki, kuri Kubu bija izvēlējušies par savu vecumdienu pavadīšanas vietu. Valdošie vēja virzieni Saka ka pārsvarā termālais ziemelis/ziemeļ rietums. Bet mēdz arī iegriesties parastais no cita virziena. Mums puta katru dienu savā virzienā Dažādus, vairāk vai mazāk apslēptus kaitpleķus var atrast pa visu Kubas piekrasti. Protams jo tālāk no tūristu rajoniem, jo lielākas iespējas izbaudīt dažādus piedzīvojumus. Pašā Havannā, vienīgā mums ierādītā vieta, kur kaitot bija ezers. Diezgan specifisks pasākums – gluži kā HESā uz slīpas betona malas bija jāuzpumpē un jāpaceļ pūķis. Krastā iznākšana arī nesaprotama – vai pļavā, kur pakaļ neviens Tev nepiebrauks un būs gabals ko čāpot, vai slēgtā militārajā zonā. Toties, par tādām neērtībām, tikām aplaimoti ar pilnīgu spoguļgludu ūdens virsmu. Havannai tuvākais okeāna spots ir Playa del Este. Apmēram 20 km no pilsētas. Taxis ap 10-15 vietējie CUC (viena vienība kaut kur pa vidu starp EUR un USD). Vieta līdzīga kā mūsu Jūrmala. Ērta vieta dzīvošanai, jo pa dienu varēja uztusēt pašā Havanā un vakarā turpināt uzdzīvi Kubas “Jūrmalā”. Šajā kilometriem garajā pludmalē var atrast gan flatu, gan lielus viļņus. Vienīgais noteikums – pilnīgi neko nedrīkst atstāt bīčā. Mēs gan šo noteikumu pārkāpām, bet par laimi paveicās un mums neko nenozaga! Pēc tam gan vietējie godīgi pateica, ka mēs esam stulbi, jo aiznestas tiek pat kurpju šņores. Apzagti protams mēs tikām citā reizē, bet nekas traks un bija pat interesanti. Cayo Guillermo. Fantastiska plaša pludmale ar flatu. Atrodas kādus 500 km uz austrumiem no Havannas. ja ir iespēja, iesakām apmeklēt. Šeit var atrast, pie nepieciešamības, arī kādu kaitborda instruktoru. Taču atkal – dzīvošana tikai viesnīcās (ar maziem izņēmumiem). Arī vietējās draudzenes šajā tūrisma pārņemtajā teritorijā var ievest tikai noslēpjot bagāžniekā. Tas darbojas ar garantiju, jo kontrolpostenis auto bagāžniekus nepārbauda ;-) Populārākā kaitošanas vieta Kubā ir tūristu rajonā Varadero. Kaitpleķis atrodas uz gara raga un ir kaitojams pie praktiski visiem vējiem. Ideāla smilšaina pludmale ar kristāldzidru gludu ūdeni. Pat mantas var atstāt bīčā bez uzraudzības. Mūsuprāt, mīnus ka dzīvošana bija tikai viesnīcās. Fakti - Jābrauc, kamēr režīms turas! - Vīzu jānopērk tūrfirmā Latvijā. Ap 35 EUR. - Lidojām ar Cubana de Aviación no London/Gatvick. - Iebraucot var paprasīt apdrošināšanas polisi – tai jābūt no Cubas valdības apstiprināta apdrošinātāju saraksta. - Jāņem līdzi EUR cash. USD nav izdevīgi. Vienā reizē samainīt visu cik plāno iztērēt. Pretējā gadījumā var iesēsties rindā uz naudas maiņu bankā, vai arī ilgi un dikti meklēt bankomātu un cerēt, ka tas darbosies. - MASTER un American Express labāk nemaz nevelc laukā. - Dzīvošana no 35 EUR par dienu viesnīcā. Istaba privātmājā sākot no 15 CUC no galvas + ko pats apēdīsi un izdzersi. - Dzīvošanas/kaitojamās vietas attālumi. - Ir iespēja piemeklēt visdažādākās apmešanās vietas. Par cik mēs nedzīvojām viesnīcā, bet dažādās kubiešu ģimenēs un apmešanās vietas mainījām ik pa vienai divām dienām, tad bez problēmām var atrast māju tieši pludmalē. Pie viena arī atkrīt problēma par stafa sargāšanu. - Pusdienas ap 8-10 Eur, īpaši nemeklējot vietu. - Mums janvārī pūta 7 no 14 ceļojuma dienām. Par labāko mēnesi tiekot uzskatīt aprīlis, kad ir plāns tur atgriezties. - Ieteicamie izmēri 9 un 12 kvm (85 kg dzīvsvaram) - Labākie mēneši vējam no decembra līdz martam. - Ūdensvirsma. Ir gan vilnis, gan flets, gan viss pa vidam. - Ūdens briesmoņi. It kā esot medūzas, bet nevienu neredzējām. Jūras ežus arī nemanījām. - Gaisa /ūdens temperatūra. Ap 27-30 grādi gaiss, 27 ūdens. Dienās, kad pūta tā stiprāk, vietējie jau staigāja cimdos. Tajās dienās būtu noderējis parastais īsulis. - Ja esi nirējs, Kubā Tev būs ko darīt. - Potēties un nekādas šaibas nevajag. Vismaz mums arī ēdot pa visādiem ūķiem nekas neķēra, bet nu protams tas katra paša ziņā. - Pretiedeguma krēmi protams vajadzīgi. - Paķer līdzi Spāņu valodas vārdnīcu. - Ceļojums nav no gluži par velti. Kā jau jebkurā populārā tūrisma vietā, no Tevis cenšas izžmiegt visu pa maksimumu. Vienīgā tiešām lētā lieta ir rums HAVANA CLUB. Ap 3 EUR - Aiz rokas uz ielas neviens nerausta. Justies var brīvi un droši. - Neiztērē visu naudu. Izbraucot 25 CUC “dzeramnauda” jāatstāj Fidelam, kā izbraukšanas nodoklis (ar karti to samaksāt nav iespējams_ un bankomāti bieži nedarbojas vai ir tukši). Ja nesamaksāsi, var nākties palikt, jo viņiem ir POFIG . - Suvenīrus labāk nopirkt pilsētā. Lidostā baigā izvēle nebija. p.s. Zināmais Kubas kolorīts jau runā pats par sevi – vai nu cilvēkam tas ļoti patīk, vai arī kā citi, pēc bilžu noskatīšanās, saka: “tā ir pēdējā vieta kur brauktu”. Mēs brauksim vēl!
Learn more
Āfrikas sirds Kenija un latviešu kikera sapnis
Raksts sagatavots no 2010. gada arhīva. Uz brītiņu izrāvāmies uz Āfriku, lai piepildītu saponi un padzīvotu bezbēdīgo kolonizatoru dzīvīti pastkartītes skata pludmalē. Braucām diezgan lielā pulkā un ar konkrētu mērķi – apgūt jaunus, mājās grūti apgūstamus, plašumus kaitbordā. Ceļojums notika vējainākajā sezonā – janvāra beigās . Kenija ilgāku laiku ir bijusi Anglijas kolonija. Valsts atrodas Indijas okeāna krastā, nedaudz zem ekvatora. Jā, šī ir tā vieta ar daudziem dabas parkiem, kur agrāk onkoļi ar korķa cepurēm tvarstīja ziloņus un visus pārējos Āfrikas savvaļas brīnumus, lai vēlāk saviem draugiem varētu atrādīt iegūtās trofejas pie tējas tasītes kādā no Anglijas pilīm. Internetā atrodamā informācija par šo valsti ir diezgan skopa un pretrunīga. Tomēr liekas ka vajadzētu būt labi, jo ik pa brīdim uzpeld maģiskais “monsoos trade winds” un kārdinoši saldas bildītes ar sasodīti zilu ūdeni un palmām. Pēc pieejamās informācijas, no decembra līdz martam ieskrienas “Kaskasi”, kas pūš ZA virzienā un no jūnija līdz septembrim “Kusi” DA. Pie šī virziena esot iespēja ķert diezgan smuku vilni. Parakņājoties dziļāk, vienuviet atrodu: novembris ir vissliktākais mēnesis un februāris vislabākais, bet citviet: februāris jau minēts kā pilnīga bezvēja periods un maijs esot tas īstais. Pēc šādas putras top skaidrs, ka uzticēties tā īsti nevar nekam. Vairāk būs jāpaļaujas uz intuīciju un savām vājajām pasaules meteoloģijas zināšanām – noriskējām un maucām. No Latvijas izbraucām ar kaiterim līdz šim neierastu bagāžas saturu – kopā ar inventāru, kareivīgu noskaņojumu, pāris pludmales šortiem (neko citu tur tāpat no apģērba nevajag), somās līdzi vieta atradās lādējamam urbim, lētākajam “Depo” rokas zāģim, ruletei un pāris skrūvgriežu galvām. Protams, tas viss nebija nejauši – iepriekš garajos rudens vakaros tika uzfantazēts, internetā izpētīts un prātā uzrasēts pamatīgs kikeris – mākslīgs uzmetiens veikstila triku izpildīšanai. Pēdējās stundas lidmašīnā bija diezgan nemierīgas, jo bez vēja neskaidrības, nedaudz biedēja nojauta, ka nokļūsim kautkādā tūrisma nomāktā Ēģiptes tipa bezdibenī, kur viss nosēts ar ziliem baseiniem un gigantiskiem bezpersoniskiem kūrortiem. Patiesībā, jau braucot ar taksi pa nosēšanās pilsētu Mombasu, pēc pirmajām 5 minūtem tapa skaidrs -šī noteikti nav tūrisma ziņā Ēģiptei līdzīga vieta. Īstas Āfrikas garā noplukušas ieliņas un kolorīti pilsetas iedzīvotāji, pārsvarā melni kā velni un pa retam kāds arābs ar koptāku bārdu, kas liek domāt, ka tomēr būs interesanti. Pie tam, pirms gada Kenijā, pateicoties prezidenta velēšanām, norisinājies pilsoņu karš, līdz ar to, tūrisma avio reisi uz kādu laiku bijuši apstādināti pilnībā un tā īsti līdz galam nav atkopušies. To velāk apliecina arī patukšie kūrorti piekrastē, kas mūs, kaitvientulības meklētājus, protams priecē, jo lielas masas uz ūdens ir mazākais ko vēlamies sastapt. Uzreiz, izlecot laukā no ļopenes, pirmais ko metāmies noskaidrot, bija tuvākais pieejamais būvmateriālu veikals. Vēl neizkrāmējuši mantas, paspējām sarunāt celtniecības lietu palīgu un transportumu, ar kuru doties iepirkt materiālus. Kā par brīnumu, necila izskata sarūsējušu šķūnīšu kompleksā, izdevās atrast vajadzīgās trubas, finieri, kokmateriālu, ļoti sliktas kvalitātes skrūves, kā arī visas pārējās nepieciešamās lietas. Turpat netālu atradām, kur nopirkt 18 palielas eļļas kannas kopā uz 360 litriem. Viesumājas kaitojošie īpašnieki uzņēma mūs ar ovācijām. Lai gan viņu platajā smaidā bija manāma neliela neticības pieskaņa, pat nemaz nenojaušot, ka neko tamlīdzīgu neesam vēl būvējuši. Pietam paši saimnieki reiz bija šo to mēģinājuši uztaisīt, bet jūra ātri esot visu salauzusi. Iztērējām ap 400 eiro par materiāliem. Pašiem sev lāgā neticot, tomēr pāris dienu laikā uzmeistarojām iespaidīga paskata konstrukciju. Tā tika arī attiecīgi mākslinieciski izdekorēta ar zīmējumiem rasta krāsās. Vairāku vietējo ballīšu prāta lidojumu rezultātā, jaunajai konstrukcijai devām nosaukumu Ass Kolds. Arī no viesumājas saimniekiem arvien vairāk varēja dzirdēt sajūsmas izsaucienus, kā nu kurš dauzīšot zilumus un lēkšot pa konstrukciju. Dzīvojām uz robežas starp Diani un Galu pludmalēm, kaiteru viesumājā pie vietējiem baltajiem kenijiešiem (kolonizatoru atvases, kas sevi neuzskata par angļiem jau paaudzēs). Šeit lielākoties bijām vienīgie iemītnieki un dzīvojām labākajā numurā ar skatu uz okeānu, kas ir turpat pie mājas. Mūsu rīcībā bija arī terase ar 60! spilveniem… protams jūtāmies kā karaļi. https://www.facebook.com/Kenyaways/ Pludmale bija gara un tīra ar spoži baltām smiltīm, gandrīz kā Alpu ledājs. Lielajā spožumā bez saulesbrillēm bija praktiski neiespējams atvērt acis. Ūdens zils un dzidrs ar nemainīgu +30 grādu temperatūru visu cauru gadu. Iespaidam iesaku paprovēt nomērīt ar termometru krūzē 30 grādus – tādā jau var mierīgi mērcēt tēju. Tāpēc hidras nav vajadzīgas vispār nekādas ne dienā, ne naktī, ne pēc 1 vai 10 stundu kaitošanas. Viss ko lietojām bija kaudze ar šortiem, kā arī uz katru cilvēku vismaz 2 pudeles pretiedeguma krēma. Drēbes patiesībā nevajadzēja vispār, jo pat krekls bija apgrūtinoša lupata. No 3 līdzi paņemtajiem krekliem, lietojām labi ja vienu vietējā nakstkluba apmeklējuma reizēs. Ar klubiem un bāriem tur arī viss bija kārtībā. Pat trakāko grūstiņu dzīvniekiem nebūs jāpaliek badā Kenijā. Kaitojām pārsvarā savā, citkārt pāris svešu kaiteru kompānijā. Pa retam pie horizonta bija manāmi vēl kādi citi kaiti. Vismaz mums vārds “trafiks” neparādijās uz mēles ne reizi. No okeāna viļņiem pludmale ir aizsargāta ar rifu visas Kenijas piekrastes garumā, radot tādu kā lagūnu. Ūdens apstākļi pie bēguma bija salīdzinoši gludi. Paisumam nākot klāt, virsma palika arvien sakratītāka, bet nevienu brīdi tā nesasniedza tādu pakāpi, lai traucētu atsperties kvalitatīvam popam un triku zemēšanai ātrumā. Pats pludmales platums arī bija atkarīgs no paisuma un bēguma no 0-100 metriem pilnīgi baltas smalkas smiltis, nevis saberzušies gliemeži un korāļi. Apstākļi ir piemēroti gan iesācējiem sļūkāšanai, gan meistariem jaunu triku apgūšanai. Vējš pūš ieslīpi uz krastu un ūdens ir neticami silts. Neredzējām arī nekādus dzelmes briesmoņus, izņemot pāris slaidas zobenzivis, kas peld un lec kā bultas vismaz divreiz ātrāk, kā var pabraukt ar kaitu, kā arī bruņurupučus. Vienīgais acīmredzamais traucēklis bija diezgan daudzās zvejnieku laivas. Vienam anglim pat izdevās aizķerties ar bāru aiz noenkurotas laivas. Kikera būvniecība: Kā jau slapju ūdeni ilgi neredzējušiem latviešiem, ceļot mākoņos sapņu pilis, netika ņemti vērā tādi sīkumi kā spēcīga viļņošanās un paisums/bēgums ar vairāku metru starpību. Diemžēl, nostājoties pludmales krastā un saprotot cik ūdens ir kustīgs un paisums nežēlīgs, uz brīdi sapnis šķita pajucis. Prātā bijām izdomājuši būvēt stāvošu konstrukciju, kas pie vairāku metru ūdens staigāšanas starpības un dažkārt arī viļņiem bija neiespējamā misija. Tomēr, kā jau Staļina kultūras atvases, dabas spēkus tendēti pārvarēt spītīgi Latvieši, pamainījām plānus un pieņēmām lēmumu būvēt daudz sarežģītāku peldošu konstrukciju, kas bija vienīgais risinājums tādos apstākļos. Bijām pa visu pasauli izbļaustījušies par savu plānu, kā arī līdzpaņemtie instrumenti nebija bez svara, lai tā mierīgi atliktu tos malā un priekšroku dotu īstu Kenijiešu garā neiespringt. Šis lēmums dzīvi nepadarīja vieglāku – nevienam nebija bijusi saskarsme ar tamlīdzīgu peldošu konstrukciju, kurai jāiztur ne tikai braucēju demolēšana, bet arī paliels čops ar savu bez apstājas raustīšanu un spēcīgā paisuma ietekme. Paši pat ne visai noticējām savam plānām, bet pie lietas tomēr ķērāmies, cerot viens uz otru un ar domu daudzās neskaidrības atrisināt būvēšanas gaitā. Pašiem par brīnumu Ass Kolds (jaunuzceltās konstrukcijas iesauka), jau ar otro pielabošanas mēģinājumu, izrādījās lieliski peldošs. Konstrukciju, kuru var knapi no vietas izkustināt 6 vīri, stabili virs ūdens turēja 7 x 20 litrīgas kannas ar gaisu. Par nieka naudu vietējie meļņi palīdzēja arī uztaisīt 3 ar betonu piepildītas riepas – enkurus, ar kuriem varēja pie vajadzības noturēt veselu tankkuģi uz vietas. Kopā būvēšanā aizgāja aptuveni piecas dienas, kuras, paldies dievam, ietrāpījās ne visai vējainas, lai netraucētu mūsu darbam. Rezultātā jūrā lepni slejās tiešām izskatīgs, pēc labākajiem paraugiem veidots, kikers, ko nebūtu kauns atrādīt pat “Autofocuss” filmas varoņiem. 4 metri garš / 1,8 metri plats / virs ūdens ap 1,3 metri. Nostiprinājām ar 2 enkuriem. Ar kikera ienešanu ūdenī, pamazām parādījās arī kārtīgs vējš. Ballīte no sauszemes varēja pārvākties uz ūdeni. Turpmāko divu nedēļu laikā katrs varēja slīpēt savām iemaņām atbilstošus trikus – grebus, reiļus, kūleņus, rotācijas, flat 3 (360 grādu rotācija ar bāra pārtveršanu gaisā) utt. Patīkama bija arī tusiņa un kaitošana kopā būšanas sajūta, kas citkārt ir diezgan apstrīdama kaitbordā. Stāvot ūdenī pie ieskriešanās uz kikeri 2-3 cilvēku rindā, varēja ne tikai papļāpāt, bet arī uzmundrināt viens otru, uzkurināt azartu savā starpā un aprunāt iepriekšējos piegājienus. Sajūta bija gluži tāda pati kā čupojoties snovborda parkā. Atpūtas brīžos apmeklējām tuvākās pilsētas kādam šopingam un apskatīt koloniālās arhitektūras pārpalikumus. Mombasā tirdzniecība ir arābu rokās, tāpēc ķemmētas megabārdas tur nav retums. Paši melnādainākie kenijieši šeit, tāpat kā citur, ir tikai ūdens iznēsēji, kalpi un melnā darba darītāji. Kopumā pilsēta ļoti atgādina Marokas Kasablanku, tikai nedaudz mežonīgāka. Ķīniešu ražojuma krūšturi, augļi un smieklīga paskata radioaparāti bieži bija sastopami vienā letē, un tādas bija vismaz 50 apkārtējās, vai pat viss kvartāls. Citi tirgoja tādus sīkumus un pilnīgi nesaprotamas lietas, ka nespēju iedomāties, kam tas varētu interesēt. Protams neiztikt bez sava reketa, savas policijas, kas arī ir rekets, saviem nēģeriem un saviem saimniekiem, padauzām un apsegtajām musulmaņu princesēm. Bez apstājas mums no visām malām kautko piedāvāja pirkt un nobaudīt, vai vismaz apskatīties par velti, kas tiek pasniegts kā nezinkāda laipnība un ekstra. Iesaku, kādu no šiem uzmācīgajiem tipiņiem, izvēlēties kā savu pavadoni vecpilsētas apmeklējumam, protams vēlāk samaksājot viņam par šo pakalpojumu, ko viņi nereti sauc par “bodyguard”. Jārēķinās, ka visam ko gribēsi iegādāties, būs viņa uzcenojums, bet līdz reālajām cēnām mums baltajiem tāpat neaizkaulēties. Patiesībā, turpmāk pie visām letēm saimniekoja tikai viņš -mūsu “bodyguard” un īstais letes pārdevējs tik stāvēja malā, cerībā pēctam dabūt no starpnieka savu pārpalikumu no mūsu naudas. Bet tā vismaz tikām vaļā no pārējiem uzmācīgajiem aizdomīgā paskata tipiņiem, kā ārī varējām fotogrāfēt, filmēt un šo to vairāk uzzināt nekā, ja būtu sturgalvīgi gājuši uz savu galvu, nemitīgi visus atraidot. Iepriekš mums teica ka tūristiem esot droši un neviens mūs neaiztiks. Laikam bijām ieklīduši pārāk dziļi, jo galīgi nebija sajūta, ka pilnībā pārvaldam situāciju, vai arī kāds mūs, vajadzības gadījumā, taisītos pasargāt tajos mežonīgajos betona labirintu džungļos. Nevarēdams mūs sagaidīt atpakaļ, mūsu šoferis bija jau paspējis sastresoties un apzvanīt pusi Kenijas, ieskaitot viesumājas saimniekus. Kopumā diezgan eksotisks pasākums, ja nesatrauc sajūta, ka tiec vāzāts aiz deguna kā govs un čakarēts, cik nu vien spēj viņu meistarība, lai tik izvilinātu naudiņu. Kenija – statistika un fakti • No 3 ceļojumā pavadītajām nedēļām, cilvēkam ar 60 KG svaru, standarta izmēra dēli savam augumam un LF Envy 10m2, vējš pūta katru dienu. Tiešām apskaužams fakts tāpat kā pūķa nosaukums. Standartsvariem ar “parasto” inventāru pūta 2 nedēļas no kurām gandrīz puse uz 9m2. • Noteikti līdz jāņem lielie pūķu izmēri. • Vējš paliek stiprāks ar paisumu. • Vislabākie apstākļi ūdensegumam ir bēguma laikā. • Ūdens gultne gaišajās vietās ir bez asumiem un ežiem. Savukārt bradāt pa tumšo gultni galīgi nebūtu ieteicams dēļ ežiem un koraļļu akmeņiem. • Ūdens virspusē bija sastopamas mazas dzeļošas indīga paskata medūziņas. Nekas traks, palīdz applaucētās vietas apčurāšana. Tirpstošā sajūta pāriet arī pati no sevis pēc stundiņas. • Uz rifa nereti varēja redzēt peldošus A3 lapas izmēra :) un lielākus bruņurupučus. • Dažām zivīm patīk lidot un nereti sanāk piezemēties atsitoties pret kaiteri. • Dragojot pēc dēļa vai peldoties, ja esi apkrāvies ar Āfrikas zeltu kā reperis 50cent, uz spīdumiem var uzbrukt barakudas. • Mērkaķi, lai arī izskatās interesanti un apbrīnas vērti, tomēr ir arī baigie okšķeri, nelietīgi zagļi un visādā ziņā bīstami dzīvnieki ar tendenci nerespektēt baltos cilvēkus. • Bagātīga naktsdzīve un ballītes ar visām iespējām. • Aviobiļetes pirkām paši un dzīvošanu meklējām atsevišķi. Nav lētākais variants, bet vienīgais kā izvairīties kļūt par tūristu dārzeni, varēt aktīvi un kvalitatīvi kaitot un redzēt ar savām acīm kaut ko no dabīgās Kenijas. • Vienā no mūsu īrētajām viesumājām bija liels privātais baseins, kas bija sevišķi iecienīts vakaru ballītēs. • Masaji ir lepnākā Kenijas cilts. Pārējiem no viņiem ir bail. • Atņemot masajam nūju viņš ir uzvarēts, jo nemāk kauties ar rokām. Bet nez vai šo var nākties pielietot praksē, jo viņi ir neuzmācīgi un draudzīgi. • Masajus mēdz atdarināt, lai ar to mēģināntu nopelnit no tūristiem. Uzmanies no tā saucamajiem plastmasas masajiem. Īstos var atšķirt pēc iztrūkstošajiem priekšzobiem un izstieptajiem ausu ļipiņu caurumiem. • Malārijas zāles nelietojām, lai gan zināmu devu satraukuma tas radīja. Izrādās malārija ir ļoti daudzos odos un viņa nonāk ar katru kodumu cilvēka ķermenī. Ja iekož pāris inficēti odi, stresam neesot pamata. Baidīties jāsāk, ja tevi sakož uzreiz vismaz desmit odi. • Malārijas zāles labāk pirkt uz vietas Kenijā. Letāk un būs pareizās. • Dzīvošana: no 30-50 Eur par dienu. • Pusdienas: ap 5-10 Eur, īpaši nemeklējot vietu. • Amerikāņu dolāri arī ir cieņā. • Mango: 10-20 eirocenti pie pludmales, vai līdz pat 50 eirocenti pilsētā par gabalu neatkarīgi no izmēra. • Pretiedeguma krēmi lielos tilpumos ar stiprību 20-50. • Grādīgie veikalos bija kuplā klāstā, ieskaitot pilnu komplektu angļu aliņu un ābolu sidru. • Vismaz februārī savu sērfdēli var netraucētu atstāt aukstumā. Svels nāk citos mēnešos. • Ja esi sieviete un algsti melno puiku mīlestību, Kenija ir īstā vieta tavu vēlmju piepildīšanai. Šķiet, populārs pakalpojums un rezervāciju var veikt jau iepriekš internetā, kaut uz visu ceļojuma laiku. • Haizivis un jūras krokodīlus neredzējam un lielos „killer“ vaļus arī nē, bet pēdējajiem sezona esot kāreiz februārī. • Bez safari arī daivings un makšķerēšana ir pieejami uz katra stūra. • Noteikti jānodrošinās ar pacietību pret uzmācīgiem vietējiem tirgoņiem un “support small bussines for food” māksliniekiem. • Ja pašmērķis nav pieckārt pārmaksāt, kaulēšanās ir obligāta un bez žēlastības. • Krellītes lētāk pirkt atpakaļcelā lidostas “TaxFree”. • Naudu jāmaina uzreiz lidostā pie ielidošanas. • Vīzu kārto uz vietas lidostā par 50 USD, kuriem jābūt sagatavotiem pa rokai jau iepriekš. Cita nauda nederēs un samainīt arī nevarēs. Kenija – jā, mēs noteikti brauktu vēlreiz.
Learn more
Snovkaitošana Hardangervidda plato Norvēģijā
Raksts sagatavots no 2010. gada arhīva. Snovkaitošana Hardangervidda plato Norvēģijā. Pirms 2 gadiem, uz īsu brīdi, paspējam ieskriet pasaules labākajā ziemas kaitošanas vietā Hardangervidda plato Norvēģijā. Protams, iet runa par pūķošanu pa sniegu. Katram noteikti ir nācies pasiekaloties ap snovkaitošanas kulta filmas “Dimensions” smukajiem dabas skatiem un kvalitatīvo kaitošanu. Lieldienu brīvdienas ir lielisks laiks, kad turp doties. Ziema tajā laiķā ir jau sākusi atkāpties un ir pietiekami silts, lai tā nekostu vaigos un pirkstu galos. Līdzi ņēmām gandrīz pilnus 14 metrus personīgās slaidojamās virsmas, sastāvošu no trīs atsevišķiem slaidiem. Vietējie pūķotāji bija diezgan pārsteigti par tik aprīkotiem ciemiņiem. Ceļojuma ilgums bija 3 nedēļas, kuru laikā aktīvi medījam visu, ko var noķert. Hardangerviddas plato ap šoseju, Finse ledājs, uz kura var nokļūt tikai ar vilcienu, vietējie Geilo snovparki un slaidošana pie mūsu pašu mājiņas. Snovkaitošana Hardangervidda plato Norvēģijā – fakti un padomi. • Prāmis Rīga-Stokholma-Rīga ieskaitot auto uz personu izmaksā nedaudz virs 100eur. • Stokholma-Oslo-Geilo ar auto 800km (ap 13 stundas ceļā). • Norvēģijā ir maksas ceļi. • Dzīvošana Geilo kūrorta miestā 8 vietīgās mājiņās uz visu laiku ap 400eur personai. • 50 km līdz Hardangerviddas plato. • 3 km līdz pacēlājam. • nedaudz vairāk kā 100 km līdz leģendārajam Hemsedal snovparkam. • Alus maksā veselu bagātību. • Pārējie grādīgie x2 ar Rīgas cenām. Iespējams iegādāties tikai specializētajos veikalos ar ļoti limitētu darbalaiku. • Ēdienu visu ņemam līdz un gatavojam paši, jo vietējās ēstuvēs ir dārgi. • Auto obligāts. • Noteikti iesaku nerēķināties tikai ar kaitošanu, jo laika apstākļi ir nepielūdzami. • Apmākušajās dienās slēpošanas trases ir baudāmas pilnvērtīgi, jo atrodas starp kokiem un nav ierastā “akluma” kāds ir Alpos pie līdzīgiem apstākļiem. • Kalna pacēlājs ap 30Ls dienā (šo var izmantot arī lai šaubīgajās dienās snovotu un varbūt pie iespējas arī uzkaitotu turpat augšā tuvējā kaitspotā ar visjaukāko ainavu, kuras klātbūtnē izdevās izvilkt pūķus. • Geilo slēpošanas kūrortā ir aptuveni 20 trases. Ne pārāk garas, bet ar patīkamu atmosfēru. • 4 dažādu līmeņu snovparki un 2 rampas. • Salīdzinot ar Alpiem slēpot un snovot gribētāju ir ļoti maz. • Ieteicams paķert arī distancenes atslodzei fizisko krīžu dienās… šis sporta veids šeit ir karalis. • Pūķu izmēri – visi iespējamie no 12m2 un mazāki. • Ieteicams bruņoties arī ar pacietību, jo dažkārt labus kaitošanas apstākļus atrast nav viegli. • Nekāds speciāls kaiteru “reskjū” nav. • Pirms brauc tālu prom no “sauszemes” , vēlams pārliecināties par saviem spēkiem tikt atpakaļ, jo, ja pazūd vējš, var sanākt pamatīgs pārgājiens līdz zodam dziļā sniegā. • Saulainajās dienās tumšas, tumšas saulesbrilles ir obligātas, lai saudzētu acis no spilgtās gaismas. • Frīstailot uz sniega ir grūtāk kā uz ūdens. • Mācīties kaitot uz sniega ir vieglāk kā uz ūdens. • Var forši frīraidot pa neskartām vietām izmantojot pūķi kā pacēlāju. • Plato pastāv iespēja sastapt savvaļas ziemeļbriežu barus. • Ziemā plato ceļš ir slēgts • Labākie kaitošnas mēneši -marta beigas, aprīlis, maija sākums. Šajā laikā ir piemērotākā temperatūra un vairāk vējš, ka arī atvērts vienīgais ceļš (ja vien vējš nepārsniedz 20 mezglus), kas ved cauri ledājam uz fjordu. https://www.visitnorway.no/reisemal/ostlandet/geilo/ https://www.haugastol.no/ http://www.finse.no/ https://en.wikipedia.org/wiki/Hardangervidda http://www.hardangervidda.as/
Learn more
Kaitpanku klīnika Wadi Lahami
Raksts sagatavots no 2010-2012. gada arhīva. Ēģipte kaitbordistu aprindās ir ieguvusi nelāgu slavu – postpadomju telpas proletariāta atvaļinājumus apstrādājošā tūrisma kombināta produkts ar visām no tā izrietošajām sekām, no kurām aplaudēšana pēc lidmašīnas pirmā pieskāriena zemei ir tikai pats sākums. Taču šī noniecinātā kombināta blakusprodukts – ērta nokļūšana ar tiešo reisu – kombinācijā ar labu vēja statistiku Latvijas nesezonas laikā ir padarījušas Ēģipti par saprātīgu izvēli vidusmēra kaitotājam, kurš grib atvaļinājumu ar ģimeni apvienot ar savu vaļasprieku. Taču spriest par Ēģipti pēc Hurgadas lidostas, Elgunas pludmales, Luksoras tempļiem un atvaļinājumā esošā proletariāta pārpildītajiem autobusiem, kas visus šos punktus savieno, būtu ne tikai netaisnīgi, bet arī vienkārši muļķīgi. Daļēji mūkot no tūrisma skartajiem reģioniem, daļēji ķerot stabilu vēju martā, Kaitpanku klīnika no gadu uz gadu norisinās Wadi Lahami nirēju nometnē – tuvāk Sudānai kā Safāgai. Uz kopējā kaitbordistu kāroto galamērķu sasniegšanas ērtuma fona Wadi Lahami tiek pasniegts uz paplātes. Tiešais lidojums no Rīgas ar 52kg pieļaujamo nododamo bagāžu bez papildus samaksas, kam seko piecu stundu pārbrauciens svaigā busiņā un tās pašas dienas vakarā tu ar savu ekipējumu tiec izsēdināts galamērķī – pazemes upes iztekas ielokā uzceltā pilsētiņā, kurai nav žogu, apsardzes un ir tikai dažas slēdzamas durvis. Viesi šeit guļ teltīs ar aizsienamām durvīm, kurās vakaros iededzot gaismu atgādina laternas un tā vien aicina izspēlēt kaimiņiem kādu mulsinošu ēnu teātra etīdi, mazgājas pa dzimumiem sadalītās koplietošanas dušās ar karsto ūdeni, ietur maltītes zarainu paklāju atgādinošas nojumes pavēnī esošajā ēdamzālē, bet to pārstrādes laikā radītos atkritumus noskalo vienā no septiņiem nometnē esošajiem podiem, kas paslēpti aiz nometnē vienīgajām slēdzamajām durvīm. Pavadot šeit trīs nedēļas tu saproti, ka šeit ir tieši viss nepieciešamais, taču nav nekā lieka. Tipiska diena sākās nedaudz pēc sešiem, kad saule izgaismo telts sienas un griestus. Tiem, kam gulēšana krēmīgi spožā telpā nesagādā problēmas dienu sāk nedaudz vēlāk – ap astoņiem – kad tās pašas krēmīgi spožās sienas un griesti sāk nedaudz purināties vējā. Brokastis tiek ieturētas nedaudz sapņaini veroties uz vēja stiprumu un vizienu norādošajiem karogiem, ik pa mirklim paskatoties sviestmaižu pannas virzienā, vai nav atbrīvojusies rinda, lai varētu tur iebakstīt arī savu pārgriezto plāceni, kas pildīts ar vienu vai vairākiem no ik rītu pieejamiem četriem veidiem sieru. Ap desmitiem vēja virziens parasti ir sagriezies pietiekoši gar krastu, lai varētu sākt pumpēt jebko starp 9 un 12 kvadrātmetriem. Ap šo laiku klīnikas dalībnieki atkal satiekās šķūnī ar nepabeigtu bāru, atpūtas telpu, dēļu skapi un inventāra istabu, kurš mūsu uzturēšanās laikā lēnām pārveršas par tipisku staciju, apaugdams ar zviļņiem, krēsliem, ūdenspīpēm, līdz pēdējā dienā tur ierodas arī ledusskapis, no kura nākamajās kīnikās varēs vilkt ārā aprasojušus aliņus. Pārsvarā šeit kaitot var vienos šortos, taču stiprāka vēja dienās, kā arī vēlās pēcpusdienās, ir patīkami uzvilkt neoprēna kreklu vai pat ieslīdēt īsulī. Pusdienas, kas sastāv no otrā un augļiem desertā, tiek pasniegtas ap vieniem, pēc kurām parasti nometnē ir novērojama nenorunāta klusā stunda. Taču pat slinkākie parasti ap trijiem jau ir atpakaļ ūdenī, pieslīpējot priekšpusdienā apgūto, vai tieši otrādi, liekot pamatus nākamās dienas progresam. Pēc saulrieta, kas martā pienāk ap sešiem, ir stunda sāls noskalošanai un dienas spilgtāko ūdens epizožu apspriešanai ēdamzālē, kad īsi pēc septiņiem tiek pasniegta zupa, otrais un deserts. Tieši desmitos tiek slēgta bufete, kurā var par velti dabūt neierobežotu daudzumu limonādes, tējas vai ūdens, kā arī alu, sulu, saldējumu un čipsus par papildus samaksu. Taču lielākajā daļā gadījumu ap desmitiem nometnes viesi jau ir izklīduši pa teltīm, lai nākamajā rītā atkal satiktos pie brokastīm. Sporta nometnes labākajās tradīcijās. Kopumā pirmajā ārpus LV robežām organizētajā kaitborda meistarības celšanas nometnē piedalījās ducis kaitbordistu, kuri visi apguva kaut ko jaunu. Populārākais apgūstamais triks bija sulīgs reilis, rotācijas atāķī uz abām pusēm, kā arī kaitlopi. Pa dienu kaitošanas laikā dotie padomi kombinācijā ar video apskatu, kurš ļāva dalībniekiem pavērot sevi no malas izrādījās diezgan efektīvs veids kā celt meistarību, kā rezultātā LV pludmales šovasar redzēs vairāk triku gāzēju uz tramvaju vadītāju fona. Tāpat, paliekot uzticīgiem kaitpanku manifestam, uzbūvējam Zvērkāpi, kurš, papliķējis pirmās klīnikas dalībnieku pakaļas, nākamās klīnikas dalībniekus palika gaidām aiz šķūņa. Nākamreiz esam izlēmuši kikerim pievienot arī iesācēju tipa slīdiņu, lai Wadi Lahami kļūtu par pirmo kaitborda parku Ēģiptē. Kaitošanai atvēlētais līcis ir pietiekošs, lai, saprātīgi izretojoties, padsmit cilvēku paralēli varētu mācīties ko jaunu. Līča iekšpusē dziļums nekur nepārsniedz vidukli, kā arī otrpus smilšu sēklim, uz kura bēgumā laikā ūdens ir līdz potītēm, uz kājām var nostāties gandrīz simts metru dziļumā. Visa šī zona ir ar gludu ūdeni, kas ļauj rūpīgi izplānot trika sīkumus neraizējoties par atspēriena vietu. Līča izmērs nemainās atkarībā no paisuma un bēguma, kas ļauj savu kaitborda grafiku pakārtot tikai personīgajām iegribām, jo vējainās dienas šeit pūš no desmitiem līdz četriem, bet itin bieži arī līdz brīdim, kad saule patveras aiz neredzamajiem kalniem. Viena no izklaidēm bezvējā, kura gan mums nav īpaši daudz, ir vazāšanās pa tuvējiem kalniem. Piemēram, līdz augstākajai ar neapbruņotu aci redzamajai virsotnei ir apmēram 2 stundu ilgs pārgājiens. Tāpat par 5 eiriem var uz dienu izīrēt pleznas ar brillēm un trubiņu, lai izpētītu peldamā attālumā esošā rifa iemītnieku daudzveidību – bruņurupuči, murēnas, rajas, ķieģeļzivs, “tā, kurai uz astes bantīte” un pat neliela haizivs. Par 35eur ir iespēja nepilnu stundu pilnā šusē traukties Arābijas pussalas virzienā, kur kādā lagūnā dzīvo bariņš delfīnu, ar kuriem kopā var papeldēt un paskatīties kā tie atpūšas un spēlējas. Tiesa gan “klaigāt”, “dirst”, “koķetēt” un “drāzties” ir vārdi, kas precīzāk atainotu pieredzēto. Taču neskatoties uz to daudzi labprāt atgrieztos tieši tajā mirklī, kad rokas stiepiena attālumā ar tevi kopā peld pārdesmit delfīnu bars, sakliedzās savā starpā un vēro tevi. Pēc kā, sapratuši, ka darīšana tomēr nav ar saprātīgu būtni, atkal nododās atpūtai un rotaļām. No klīnikas atmiņā palikušās epizodes saistās ar ieskrējienu, atspērienu, triku un – pārsvarā – kritienu. Sasitumi, viegli mežģījumi, izdzertais sālsūdens un niknums uz sevi par bailību vai tizlumu tikai pavairo prieku, kad beidzot kārotais triks ir piezemēts tā, ka pašam nav kauns izpildīt, bet citiem nav līdzjūtīgi jāsmaida skatoties. Kaitpanku klīnikā kaitbords ir darbs.
Learn more
Latvijas kaitbords. Vēja mednieka Bībele.
Latvijas kaitbords – vēja mednieka Bībele. Tīri tehniski kaitbords un kaitsērfings ir relatīvi jauns, bet ar strauji augošu popularitāti aizraujošs sporta – atpūtas veids , kura pamatā ir braukšana pa ūdeni, sniegu vai sauszemi, izmantojot vēja spēku. Kaitojot var vienkārši baudīt braucienu, gan arī izpildīt dažādus akrobātiskus trikus. Latvijā kopumā varētu būt aptuveni 2000 kaitotāji, kuri labi satiek savā starpā, kaut vai tā iemesla dēļ, ka kaitot vienatnē nav ieteicams, un pacelt un nolaist pūķi ar drauga palīdzību ir daudz ērtāk. Ir novērots, ka kaitbords un vēja medīšana izraisa atkarību, tādēļ diena sākas ar vēja prognozes precizēšanu https://www.windguru.cz/ https://www.windfinder.com/ Latvijā vējš ir salīdzinoši nepastāvīgs un pūš visos iespējamos virzienos, neatkarīgi no sezonas. Rietumu krastā (Kolka – Liepāja) vējš uzturas biežāk nekā Rīgas līcī. Latvijas kaitbords ir saistīts ar vēja un labu apstākļu medīšanu, labi apstākļi ir nepastāvīgi un katram vējam un prognozei ir savas favorīta pludmales. Kaitojamie vēji ir no 6 -20 m/s, bet iesācējam vēlams pieturēties pie 10 m/s robežas kā maksimālās. Savukārt, profesionālis, piešķirot sazvērestības teorijai jaunu nozīmi, var kaitot pat tādā vējā, kad masu mediji aicina neiet ārpus mājas, un ostas ir slēgtas. Kaitbords principā ir sporta veids, kas attīstījies kopsolī ar digitalizācijas laikmetu , tādēļ internetā var atrast praktiski visu informāciju par šo sportu. Optimālākā vide kaitbordam ir plašas pludmales vai atklāti lauki, ja kaitotvēlme nepāriet arī ziemas periodā. Tā kā Latvija ir piejūras valsts, to darīt ir iespējams visas piekrastes garumā, ja vien vējš pūš virzienā no jūras uz krastu.Atsevišķās pludmalēs, piemēram, Ventspilī, Liepājā un Jūrmalā ir ierobežojumi ar speciāli norādītām vietām. Savukārt par iecienītākajām vietām var nosaukt Vitrupi, Salacgrīvu, Zvejniekciemu, Saulkrastus, Lilasti, Bolderāju, Pumpurus, Ragaciemu, Bērzciemu, Roju, Ventspili, Akmeņragu, Liepāju un Lūžņu. Deserts ar ķirsīti neapšaubāmi ir pirmais kaitcentrs Latvijā – “Koklītes”, meklējams un atrodams Saulkrastos. Kaitošana – tas nozīmēs tikšanos ar jauniem draugiem , nenovēršamu smilšu klātbūtni mājās, autiņā un telefona pogās, atkarību no koka galotņu vērošanas pat šķietami bezcerīgās dienās un kārtējā jauniegādātā inventāra slēpšanu no nekaitojošās otrās puses, kā arī “traktorista iedegumu” vasarā, jo Latvijā kaitot bez hidrotērpa izdosies reti. Aizraujoties ar kaitbordu var pavājināties interese par hokeju un neietilpīgiem sporta autiņiem. Plusi, ar kuriem jārēķinās : brīvdienām un ceļojumiem parādīsies jauna jēga. Būs patīkams nogurums pirmdienas rītos pēc sportiski pavadītas nedēļas nogales. Vienmēr precīzāk zināsi laika apstākļus nekā to stāsta TV. Tevi apskaudīs par patīkamo sejas iedegumu (to, ka mums vēders balts mēs jau neatzīsimies;). Tev būs vienkārši satriecoša aizraušanās ar ko piepildīt citkārt ne visai interesanto dzīves ritmu. Populārākais iesācēju jautājums ir: “cik ilgā laikā var iemācīties kaitot?” Konkrētas atbildes nav. Noteikumus diktē ne tikai veiklība un citu sportu pieredze, bet arī spēja izbrīvēt laiku dienās kad pūš, kuras, savukārt, ne vienmēr ir brīvdienas. Izaicinājumus mīlošākie pirmos metrus ar dēli spēs nobraukt pēc pāris stundu ilgas apmācības, turpretī citiem tas var prasīt 12-15 stundas, atkarībā no fiziskās sagatavotības. Iepriekšējā vindsērfinga, veikborda, snovborda vai līdzīga pieredze ir vēlama, bet ne obligāta. Spožu kaitera karjeru nodrošinās, iespējams, arī spēļu pūķa lidināšanas iemaņas. Instruktoru vadībā iemācīties kaitborda pamatus un drošības noteikumus noteikti būs daudz drošāk, ātrāk, efektīvāk un pārliecinošāk, nekā pašmācības ceļā. Kaitbords ir tikpat droš kā autobraukšana. Ja ievēro pamatnoteikumus, esi drošībā un pilnībā kontrolē notiekošo. Kaitbords ir vieglāks, kā izskatās no malas un to var iemācīties praktiski jebkurš sākot no desmitgadīga bērna, meitenēm līdz pat vecākiem cilvēkiem pāri 60 gadiem. Kaitu vadīt ir viegli un tam nav nepieciešama liela fiziska sagatavotība. Tikko, kā esi izcēlies no ūdens un uzsācis braukt, tā tevi pārņem patīkama viegluma un brīvības sajūta. p.s. Latvijas jūras ūdeņos nav nekādu jūras briesmoņu, kuri varētu apdraudēt nepārvaramo vēlmi kaitot. Bez vasaras apmācības, noteikti ir vērts pieminēt ziemu . Tās īpašās priekšrocības ir iespēja apgūt pirmos soļus daudz mazākā vējā un ar mazāku pūķi, jo sniega segumam ir cits blīvums kā ūdenim. Kā arī mierīgi stāvēt uz kājām, pakāpties pa labi vai kreisi ja nepieciešams un darboties, piemēram, ar nokritušu pūķi, atrodoties stāvus, kas ne vienmēr ir iespējams vasarā. Ziemā mācīties kaitot var gan ar slaloma slēpēm, gan sniega dēli. Ja ir tāda iespēja, noteikti iesākam izmantot to, lai apgūtu pašus vadības pamatus. Arī nobraukt savus pirmos metrus aiz pūķa visātrāk izdosies kā reiz ziemā. Inventāra pamatā ir pūķis , kurš tiek vadīts ar stūres palīdzību, kas pie pūķa ir pievienota ar aptuveni 23 metrus gariem striķiem. Ērtākai vadībai un roku slodzes atvieglošanai ir paredzēta josta (trapece), kuru apliek ap vidukli, un kurā tiek ieāķēta stūre. Braukšanai var izmanto ne vien tradicionālo, uz abām pusēm braucamo tvintipa dēli, bet arī sērfa dēli, sauszemes dēli ar riteņiem, braukšanai pa smiltīm un zāli, snovbordu, slēpes, bagiju, kanoe vai pat slidas. Kaitošana ir vissezonas sports un mīl visus gadalaikus, nepieciešams tikai piemērots apģērbs – hidrotērps vai kombinezons ziemā. Ir arī ūdenim paredzēts sausais tērps kaitošanai īpaši aukstos apstākļos. Inventārs ir aprīkots ar vairākiem drošības mehānismiem, kas palīdz burtiski sekundes desmitdaļas laikā atbrīvoties no pūķa ārkārtas situācijā, tādēļ kaitbords ir uzticams sporta veids. Protams – ne muļķudrošs. Ja pūķis nokrīt ūdenī, kas mācību procesā gadās diezgan bieži, to ir viegli piecelt atpakaļ. Kaitterminu vācelīte: biete – krtitiens vai neveiksmīga trika izpilde nobeigumā čikenlūps – cilpa, ar kuru piekabina pūķi pie braucēja vidukļa jostas – trapeces donkey dick – stūres detaļa, kas palīdz čikenlūpam nekabināties laukā no vidukļa jostas tējas maisiņš – kaiteris, kurš lido pa gaisu ar pūķi virs galvas daunītis – garāks brauciens gar piekrasti, braucot lejā pa vējam (šobrīd garākais izpildītais posms Latvijā ir no Liepājas līdz Ventspilij) štropes – striķi, ar kuriem ir savienoti pūķis un braucējs krastinieks – vējš, kas pūš no krasta perebors – pārāk stiprs vējš attiecīgā pūķa izmēram ļeckas – dēļa kājsaites, kas palīdz vieglāk kontrolēt dēli un tur to pie kājām hindenburga – negadījums, kad virs galvas turēts pūķis vēja iztrūkuma vai neveiklas vadības rezultātā krīt lejā walk of shame – ja braucējs nevar atgriezties sākumpunktā un ir spiests nākt gar krastu atpakaļ dubaks – auksts laiks čops – nelīdzena, vēja sajaukta ūdens virsma aitiņas – baltie, vēja uzveltie vilnīši jūras dziļumā, kas sākas aptuveni pie 6 m/s un ir viena no pazīmēm, ka vējš ir pietiekami stiprs kaitošanai. Īsumā kaitbords ir aizraušanās, kas pastāv neatkarīgi no dzimšanas gada pasē vai filozofiskās pārliecības. Absolūta bez ierobežojumu izjūta, atrodoties saskaņā ar ūdeni un vēju. Informāciju sagatavoja Linda Ģermane Materiālu sagatavoja sabiedrisko attiecību speciāliste Guna Miļusa Latvijas kaitborda grupa: https://www.facebook.com/groups/806625729388574/
Learn more
Flooded Lielupe river Kiteboarding near city Jelgava
Flooded Lielupe river Kiteboarding near city Jelgava. We will no longer be We if we miss a rare kiteboarding opportunity in an unusual place. Tie jau nebūsim Mēs, ja laidīsim garām retu izdevību uzkaitot neparastā vietā. Un šoreiz dabas apstākļu sakritības rezultātā pienākusi kārta Jelgavas āpkārtnei. Pareizāk sakot, pavasara palos applūdušās Lielupes tuvumā esošās pļavas. Ziņu mēdiji tā vien tik aicināja ar saviem stāstiem par applūdušām saimniecībām un pavasara stihiju izraisītām plūdu likstām. Lielupe pavasarī – kādam tā sagādā galvassāpes, kādam smaidu sejā un jaunu izaicinājumu. Kaitošana neparastos apstākļos. Laika apstākļi bija tik aicinoši, ka pat atcēlām braucienu uz Liepāju. Tur vēl paspēsim izkaitoties visu sezonu. Piemērota virziena vējš, saule un lielie pavasara pali ir reta sakritība, ko garām laist nevar. Par pārējo, kā bija un ko piedzīvojām kaitojot šajā neparastajā vietā, lai runā galerijas bildes. Plāns un apnēmība arī turpmāk saglabāt modrīvu. Varbūt paveicas arī ar ledus blāķu kaitborda medībām jūrā.
Learn more
Bold Autumn and snowless Winter fun in Baltic sea
Bold Autumn and snowless Winter fun – Picture gallery of pure Baltic sea coldwater fun. Kaitborda un vindsērfinga stipro vēju ķērājiem rudens ir viss gaidītākā sezona. Lai arī ūdens paliek ar katru dienu vēsāks un laika apstākļi nav nekādi maigie, tas neattur dedzīkāgos viļņu ķērājus ar prieku sagaidīt pludmalē katru jauno vētru un stipros vējus. Arī sērferiem tā ir ejošākā sezona, jo Baltijas jūrā vējš veido braucamus viļņus. Bez vēja mums velņu nav. Mēdiju brīdinājumi par ostu slēgšanām un ārkārtas stāvokļu izsludināšanām piekrastē ir gluži vai prieka vēsts šajā sezonā. Parasti rosība pludmalēs turpinās līdz pat pašai sniega sezonai. Arī citos Latvijas apgabalos šķietami ziemā, ja Liepājā un Rietumu piekrastē iegriežas spēcīgāks DR vējš, temperatūras stabiņš paceļas nereti līdz pat +7 grādiem – jūrā ejams laiks :) Sīkāk par sagatavošanos šādiem apstākļiem atradīsiet šeit: http://boardside.lv/galerija/padomi-un-ieteikumi-ka-nokert-prieku-auksta-udeni/
Learn more
Coldwater kitesurfing session in Ragaciems village
2019. early January coldwater kitesurfing sesion in Ragaciems village near capital Riga. With propper wetsuit and other equipment it's not so cold as it looks like and tons of fun. Ziemas sezona ne vienmēr Latvijā ir sniegaina un piemērota slēpošanai un snovbordam. Protams, sniegs ir lielisks notikums, bet ar pārdomātu inventāru var izbaudīt arī ziemas pelēko pusi uz ūdens, kad temperatūra grozās ap nulli, jo pūš spēcīgi vēji no jūras puses. 2019. kaitsērfingā ir iesācies lieliski un, cerams, tā arī bieži turpināsim - ar pūķi debesīs un sērfa dēli pie kājām. Video filmēts Ragaciemā. Gaisa temperatūra ap -3C, vējš padsmit metri sekundē, 7m2 pūķi un 6mm O'Neill PsychoTech hidrotērpi. Komforts šādos ziemas apstākļos ir tieši tāds pads, kā slēpojot uz kalna. Sīkāk par ūdenssportu aukstumā var palasīties šajā sasitē: http://boardside.lv/galerija/padomi-un-ieteikumi-ka-nokert-prieku-auksta-udeni/
Learn more
Snowkite in Latvia
Snowkite in Latvia. Good winter with decent snow and wind is rare but when You get it, it's worth all the waiting. Kaitošana ziemā – jeb kā mēs braucām rakt uz Vidzemi kikeri sniegā, bet kā ieraudzījām to mīksto ziemas brīnumu, visi plāni aizmirsās... kā mazi bērni, vārtījāmies priekā līdz ausīm. Protams, ziemā ķert vēju var arī tuvāk pie Rīgas, bet mūsu mērķis bija nevis Ķīšezera aizsalušais plakanums ar minimāla sniega klātbūtni, bet reljefaina pļava un kārtīga ziemas sajūta. Uz pļavām vispār vajag padaudz sniega, lai tās būtu braucamas. Tāpēc mūsu mērķis bija Vidzeme - daudz vairāk ziemas, kā arī daudz vairāk jāuzmana vēja prognoze. Iekšzemē nepūš tik labi, kā pie jūras. Ja visi apstākļi sakrīt, balvā ir neaizmirstams ziemas prieks. Ziemas kaitbordam der praktiski jebkura pļava, kas ir pļauta vasarā. Vēlams ar reljefu - tas piedod teju 3 dimensionālu efektu visai braukšanai, jo var izmantot ne tikai vēja spēku, bet arī kalnu slīpumu. Pašam vējam vajag kādu kilometru brīvas vietas, lai ieskrietos un izlīdzinātos, tā lai būtu baudāma pūķošana. Protams, jāuzmanās no elektrības līnijām. Tā pat pļavu saimniekiem var but pretenzijas, ka izmantojiet viņu zemi, lai arī jātzīst, nav nācies saskārties ar šādu gadījumu. Tik vienu reizi cilvēki no malas, redzot neierastu aktivitāti un krāsainos pūķus sniegā, ir pajautājuši, ko mēs taisamies darīt. Vienkāršākā lieta, ko šādā pļavā izpildīt ir, protams, izbraukāties krustu-šķērsu ar sniegadēli vai slēpēm, izlēkāties un izkliegties no prieka, kā redzamajā video. Jau sarežģītāks izklaides līmenis būtu paņemt no mājām sniega lāpstas, sāli, ūdeni un krāsu baloniņu, lai no pieejamā sniega kādā no reljefa slīpumiem pa vējam lejā uzraktu uzmetienu, jeb kā to mēdz saukt – kikeri. Tad jau pavērsies jauna pasaule trikiem. Vasarā gūtās iemaņas veikparkā lieti noderēs. Sāls un ūdens noderēs sniega čupas nostiprināšanai. Krāsu baloniņš, lai iezīmētu sniegā kikera formas, jo pie lielas sniega pārbagātības un apmākušām debesīm mēdz gadīties, ka braucot ātrumā ir grūti nolasīt reljefu. Šim nolūkam var izmantot arī skujas un kūlu. Mūsu kikera projekts vēl procesā.
Learn more